Never Loving You [H.S.]

14

Es ļoti atvainojos par izvēlētajiem vārdiem, kuri šeit parādās. Un es zinu cik garlaicīgi es rakstu, piedodiet arī par to! :)

- Es nespēju tam noticēt! - Skaļi sacīju vērdamās uz dzeltenās preses nopludinātajām fotogrāfijām. Tas ir bijis vakar. Tad, kad viņš man neatbildēja! Ak, un es kā muļķe domāju, ka viņš ir pārāk noguris un atpūšas. Šausmas, cik es esmu lētticīga! Es biju domājusi, ka es viņu jau esmu pilnībā ietinusi savās važās, bet nē viņš vēl jo projām skatās uz citām. Cik jauki! Un ko es tālāk iesākšu? Man sadusmoties uz viņu un ignorēt, bet ja es viņam esmu vienalga un viņš ar mani negribēs runāt? Ja nu es esmu viņam spēļmantiņa, nevis viņš man?
- Kā viņš tā varēja? Viņš teica, ka viņam nevienas citas nav. - Es biju dusmīga uz viņu. Es viņam neuzticos! Kā var šādi man melot? Es biju tik dusmīga. Es aizcirtu datoru un piecēlos kājās. Man jāizvēdina galva!
Paņēmu savu telefonu, kurā man, protams, nebija neviena ziņa no Harija, nometu to atpakaļ uz galda. Droši vien viņš vēl atrodas tās slampas gultā.
Jahta, nu ja viņam taču ir nauda. Tikmēr mani viņš ved uz kaut kādiem restorāniem, kur pat nav garšīgs ēdiens. Piknikiem, nu labi, tas bija vienreiz, bet pikniks un jahta ir divas nesalīdzināmas lietas. Var redzēt, ka es viņam neko nenozīmēju. Aizcirzdama savas istabas durvis, es gāju taisni uz ārdurvīm.
- Labrīt. Kur tu tā dodies? - Daniels ieraugot mani, sacīja. Es pat uz viņu nepaskatījos, noteicu.
- Ārā! - Daniels neko nepaspēja vairs pateikt, ka es jau biju ārā pa durvīm. Iekāpusi liftā, ātri uzspiedu pirmo stāvu. Kad lifts bija nobraucis lejā, izkāpu no tā.
- Esmu tik lētticīga! - Sev klusi un dusmīgi sacīju. Šodien ir sestdiena, brīvdiena un es biju ieplānojusi kaut kur ar viņu doties. Ārā bija saulains laiks, kas šobrīd mani vairs galīgi neinteresēja. Es pat brokastis nebiju ēdusi un vairs arī nebija apetītes.
- Stulbā slampa, ja es tevi kādreiz satikšu... - Pie sevis murmināju visādus sliktus vārdus. Man kaut kas ir jādara, bet kas? Es nedrīkstu pieļaut, ka viņš guļ ar citām!
Kādu pus otru stundu pastaigājos pa ielām un, tad devos atpakaļ uz dzīvokli. Es nezvanīšu Harijam, es paskatīšos, ko viņš darīs, ja es viņu ignorēšu. Pēc tam izdomāšu muļķīgu atrunu.
- Kas ar tevi notiek? - Daniels jautāja, kad apsēdos virtuvē pie galda. Viņš paņēma no skapīša krūzi un uzlika to uz galda, tad paņēma kafijas kannu un ielēja man krūzē kafiju.
- Paldies. - Klusi sacīju pasniedzoties pēc kafijas. - Kelsij? Kas notiek?- Daniels vēlreiz man jautāja, šoreiz apsēžoties man blakus pie galda.
- Viss ir kārtībā, Daniel, neuztraucies. - Sacīju pasmaidot puisim, kurš tikai nogrozīja galvu, acīmredzot neticēdams man.
-Iestāsti to kādam citam. - Daniels sacīja un pasniedzās pēc banāna, attaisīdams to vaļā un sākdams ēst. Es īsi paskatījos uz viņu, iedzerdama karsto, gardo kafiju.
- Kādi tev šodien ir plāni? - Jautāju puisim, noliekot kafijas kruzi uz galda, bet neatlaižot roku no tās.
- Man jāaizbrauc uz veikalu, tad jāgatavojas randiņam. - Puisis sacīja merīgi ēdot banānu.
- Randiņam? - Ieskatījos Danielam acīs ar jautājošu sejas izteiksmi. Droši vien ar to pašu "bērnības draudzeni".
- Ar Reičelu. - Viņš atbildēja tā, it kā es viņu zinātu, turpinādams ēst savu banānu, kas man gandrīz lika izsmieties.
- Kas tā tāda? - Turpināju iztaujāt puisi, iedzerot vēl vienu malku kafijas. Man pat galvas sāpes pārgāja, Danielam sanāk tiešām laba kafija un par ēdienu nemaz nerunājot. Man sagribējās paēst brokastis, tādēļ es piecēlos kājās un gāju līdz ledusskapim, uzmanīgi klausoties Danielā.
- Viņa ir tā pati, kura man atdzinās. Mēs bijām labākie draugi. - Viņš sacīja man.
- Wow, jums viss nokārtojās? Kur tu viņu vedīsi? - Jautāju, paņemdama no ledusskapja sieru un žāvētu gaļu, virzījos uz skapīti, kur atradās maize un visu noliku uz galda, kas vairāk izskatījās kā letes galds.
-Jā, es nolēmu dot viņai iespēju, jo pats neesmu vienaldzīgs pret viņu. - Daniels piecēlās un izmeta banāna mizu miskastē.
- Es domāju aizvest viņu uz kino, tad paēst. - Viņš sacīja un es uz viņu paskatījos.
- Standarta randiņš? - Sāku uzmanīgi griezt sieru.
- Nu jā, bet tas ir tikai sākums. Pēc tam vēl aizvedīšu viņu mazā izbraucienā naktī, jo viņai tas patīk. Es jau noīrēju viesnīcu, kur paliksim un netālu būs viens koncerts, kas būs rītvakar. Tur rīt viņu aizvedīšu. - Es sameklēju sviestu un nazi, uzsmērēju maizes. Neko ceptu man šobrīd negribējās. Nu baigais malacis Daniels ir. Visu izplānojis, tikmēr mans Harijs plāno kā melot man.
- Tātad dzīvoklis un suns paliek manā pārziņā. - Sacīju jau zinādama.
Daniels īsi iesmējās.
- Jā. Tikai neko lūdzu nenosvilini neko. -
- Nenosvilināšu! - Īsi iesmējos likdama uz maizes sieru un gaļu.
- Kad tu domā uz to veikalu doties? - Jautāju, jo man arī vajag tur doties, gribu kaut ko nopirkt un izvēdināt galvu.

- Nu labi, veiksmi tev randiņā. - Novēlēju veiksmi Danielam un pavadīju viņu līdz durvīm. Viņš nu devās pakaļ meitenei ar kuru dosies uz to randiņu.
Es, aizvērusi durvis aiz sevis, devos uz savu istabu. Paņēmu rokās telefonu. Es visu dienu to biju atstājusi tur pat, kur es to noliku no rīta, negribēju, lai Daniels man uzdod jautājumus un negribēju viņam atbildēt, ja viņš ar mani, protams ir sazinājies. Ieskatījos pulkstenī, tas rādija divpadsmit minūtes pāri četriem. Pamanīju arī vairākas ziņas no Harija.

/11:06am\

'Sveika Kelsij! Piedod, ka vakar tev neatbildēju, man sanāca strādāt līdz vēlai naktij, šodien tikai mājās atbraucu. :) H.x'

Harijs

Kad izlasīju pirmo ziņu es sāku smieties. Strādāt? Ko viņš melo! Stulbenis tāds, es neesmu tāda muļķe.

/11:15am\

'Es ceru tu nedusmojies Kelsij! Tiklīdz neesi aizņemta dod ziņu. :) H.x.'

Harijs

/12:50am\

'Es sāku mazliet uztraukties... Tu lasīji dzelteno presi? Kelsij, es varu visu paskaidrot! H.x.'

Harijs

/1:12pm\

'Kelsij? Es tev piezvanīšu, lūdzu neignorē mani! Tas nav tā kā tu domā! H.x.'

Harijs

/1:22pm\

'Kelsijjj!? Tev viss labi? Lūdzu dod man kādu ziņu? H.x.'

Harijs

/2:39pm\

'Tu neesi mājās? Es piebraukšu tad vēlāk! Lūdzu atbildi man, kad esi mājās. H.x.'

Harijs

Viņš ir bijis šeit? Jā, viņš zin, kur es dzīvoju. Viņš vienu reizi pavadīja mani līdz dzīvokļa durvīm, laikam iegaumējis kur es dzīvoju.
- Protams, ka esmu dusmīga uz tevi tu idiot! - Sacīju to klusi pie sevis, rakstīdama atbildi uz visām viņa ziņām.

/4:16pm\

'Ko tu šeit meklēji? Saproti, ka man tev vairs nav ko teikt?! Visi jūs esat vienādi!!! Cūkas!  K.'

Kelsija

Nosūtīju to ziņu un iekritu gultā, turēdama telefonu rokās. Kāda muļķe vispār es esmu! Es taču redzēju tos visus rakstus un bildes viņu ar citām meitenēm. Nav viņš tāds, par kādu es viņu uzskatīju. Viņš ir tieši tāds, kā par viņu raksta. Nekad baumas nav bez iemesla, kāda patiesība tur noteikti ir! Un tās bildes kas ir pārpludinātas no vardienas, tur var redzēt kāds viņš patiesībā ir. Es biju tikai pirmā viņa sarakstā un ne pēdējā.  Nu ja es viņu nespēšu noturēt ar jūtām, tad būs tas jādara savādāk! Es piecēlos sēdus gultā, jo idzirdēju klauvējienus pie durvīm.
Tas nu gan bija ātri!
Piecēlos kājās, ieskatījos spogulī, piekārtoju matus un devos uz dzīvokļa durvju pusi. Tik viegli viņš sveikā man netiks. Besija arī izdzirdējusi klauvējienus bija pamodusies un pieskrējusi pie durvīm. Saodusi, ka tas ir kas svešš viņa pat ierējās.
- Mierā Besij! - Uzsaucu viņai, lai viņa nomierinās, bet, protams, viņa manī pat neklausijās, tādēļ vienkārši liku roku uz durvju rokturi. Tiklīdz es biju atvērusi dzīvokļa durvis, es tās tikpat ātri tās aizvēru, jo aiz durvīm bija cilvēks, kuru es vismazāk biju cerējusi tur ieraudzīt. Mans dārgais tēvs!

- Un, jā! Paldies Tev, ka Tu vēl jo projām lasi 'this weird thing'! 🌞

- All the love! 💗

M.