Never Loving You [H.S.]

12

Es izskāpu no mašīnas, atskatīdamās kā Harija melnais Range Rover aizbrauc. Lai cik labu laiku es ar viņu pavadīju, tas nevar tā turpināties mūžīgi. Es nevēlējos atgriezties, bet man nebija citas izejas. Es biju pieņēmusi lēmumu, ja jau vecāki mani tā grib pieskatīt, lai dara to. Ja izrādīsies, ka Daniels ar viņiem sazinās, tad es viņam izteikšu ultimātu un tas arī viss. Neko iesākt es negribu, vismaz pagaidām. Tagad man tikai rūp Harijs. Es daru visu iespējamo, lai viņš man uzticās pilnībā. Lai gan šķiet viņš man uzticās, tas vēl nav droši. Es zināšu, kad būs īstais laiks un, tas vēl nav pienācis, tuvākajā laikā es to neredzu, pagaidām.
Tiklīdz es biju iekļuvusi dzīvoklī, es nopūtos. Es skatījos apkārt, uzmanīgi uz katru stūrīti. Mani nomāca maza paronojas sajūta, it kā mani kāds vērotu, bet es centos to ignorēt. Es aizgāju uzlikt savu telefonu lādēties, vēl joprojām neesmu to ieslēgusi. Nolēmu ieiet dušā un sataisīties, jāaizbrauc būs uz darbu un jāpasaka ar Mis Gonsai, ka es tur vairs nestrādāšu.
-KELSIJ!- Kad biju iznākusi no dušas es sadzirdēju Daniela dusmīgo balsi. Es ieskatījos pulkstenī uz sienas, kas rādīja 2 dienā.
Es neko neatbildeju, bet sameklējusi halātu, izgāju no savas istabas, lai sastaptos ar dusmīgu Danielu.
-Jā Daniel!- Vienkārši skatīdamās uz puisi, sacīju. Man bija vienalga par ko viņš tagad kliegs man virsū, es netaisos te raudāt par to, ka kāds ir dusmīgs uz manis. Viņš ir tas uz kuru man būtu jādusmojas.
-Kur tu biji šīs divas dienas?- Jautājums, kas izskanēja no Daniela mutes, lika man iesmieties. Kas viņš man tāds ir, ka var jautāt šādus jautājumus? Brālis, vai!
-Kur es biju šīs divas dienas?- Sarkastiski pārjautāju jautājumu, kas Danielā radīja vēl lielākas dusmas. Puisis pamāja ar galvu un es sakrustoju rokas. Es šo necietīšu.
-Kādēļ gan lai tevi tas uztrauktu?- Jautāju nedaudz paceļot balsi. Daniels gribēja ko sacīt,  bet es apsteidzu viņu. -Ā, nezināji ko teikt manai mātei vai tēvam? Nevarēji iedot viņiem vēlamo informāciju, nedabūji kompensāciju?- Daniels uz manis nu skatījās kā uz jukušo, tādēļ es neizturēju un viņu pagrūdu.
-Kā tu tā varēji?- Riebumā sacīju, skatoties viņam tieši acīs. Es biju tik dusmīga! Biju gatava šobrīd izārdīt visu šo nolāpīto dzīvokli.
-Ko es izdarīju?- Puisis, paspēris soli uz priekšu, sacīja. Es jau gandrīz noticēju, ka viņš neko nesaprot, jo viņa seja bija apstulbusi. Stulbs viņš ir, ja domās, ka es viņam noticēšu.
-Beidz melot. Es visu zinu! Cik viņa tev maksā?- Turpināju viņam uzbrukt ar dusmām. Es biju ļoti dusmīga šobrīd! Es netaisījos apstāties.
-Ko tieši tu zini?- Daniels jautāja, es taču zināju, ka viņš melo. Tas stulbais... Es viņam tūlīt parādīšu!
-Tu...- Es jau grasījos tam muļķim iesist, bet viņa roka paspēja manu roku saķert. Nepaspēju tam muļķim iesist. Es roku ātri izrāvu no viņa tvēriena. Negribēju, lai viņš man pieskaras.
-Kelsij!- Daniels, nu centās sacīt mierīgā tonī.
-Tu vienkārši bez iemesliem pazūdi gan no darba, gan mājām. Un tagad uzrodies, dievs zina kādēļ kliedz uz mani!- Es gribēju ko atcirst, bet nepaspēju,  jo viņš vēl nebija beidzis savu sakāmo. -Darbā es jautāju Mis Gonsai, viņa neko nezin, tikai teica, ka tevi nealaidīs. Šķiet tu viņai esi iepatikusies, bet tas nav par to. Es uztraucos!- Daniels sacīja pavisam izmisis. Tad jau tiešām viņš neko nezin vai arī prot ideāli melot.
-Kur tu biji Kelsij? Kādēļ tu biji izslēgusi telefonu uz divām dienām?- Nu jau viņa sejā es redzēju raizes un es padevos.
-Tu, tātad nesadarbojies ar manu māti vai tēvu?- Jautāju, kaut vairāk tas izklausījās it kā es to sacītu sev. -Nē? Es pat nekad mūžā ar viņiem neesmu ticies. Kas notiek Kelsij? Es neko nesaprotu!- Daniels tiešām neko nesaprata un es pagriezos, lai ietu atpakaļ uz savu istabu, līdz es apstājos pie durvīm un pagriezusi galvu pret Danielu sacīju.
-Piedod, kad es tev tā uzbruku, tas laikam bija nevietā.- Tad es vienkārši, neko nepaskaidrojot iegāju savā istabā. Es negribu dot nekādus paskaidrojumus.
-Kelsij! Kas tas tikko bija?- Kad biju atvērusi skapja durvis, lai tur sameklētu, ko normālu uzvilkt, Daniels - atjēdzies, atvēra manas istabas durvis. Es pat necentos uz viņu paskatīties un atbildēt ne tik.
-Kelsij?- Kad es neko neatbildēju, viņš uzsauca. Es izvilku vienu melnu kleitu un noliku to uz gultas. Viņa bija līdz ceļiem, tāda ar kādām dodas uz klubiem. Es to biju nopirkusi, jo man patika kā viņa uz manis izskatījās.
-Ko tu tieši gribi zināt?- Piegāju vēlreiz pie skapja un meklēju vel kādas drēbes, es pat nezinu kādēļ to šobrīd daru. Ak pareizi, halātā sēdēt visu dienu es netaisos.
-Sāksim ar to kādēļ tu aizskrēji no darba?- Es dzirdēju, kā Daniels iesēdās manā gultā, kas lika man pagriezties. Es rokās turēju pakaramo ar kādu blūzi. Tā bija zilganā tonī, vienkrāsaina un vasarīga. To es nopirku, jo man viņa ļoti iepatikās.
-Es satiku savu māti, kuru nebiju redzējusi trīs gadus. Māti kura mani pameta, kad man viņa bija visvairāk nepieciešama.- Caur zobiem, dusmīga atbildēju. Es redzēju kā Daniela seja mainās un viņš gandrīz atvēra muti, lai teiktu kādu 'cik man ir žēl' teikumu. -Nevajag mani žēlot, vajag žēlot to personu, kura dēļ tas notika.- Ieskatījos puiša acīs ar naidīgu skatienu. Naidīgu, jo es iedomājos par Hariju, kurš ir pie tā visa vainīgs. -Viņu es nežēlošu!- Sacīju, nometot blūzi gultā un es aši pagriezos, lai sameklētu, ko es varētu šobrīd uzvilkt.
-Kelsij? Es nezinu kas notika, bet atriebība nav atbilde.- Daniels klusi teica. Tas man lika iesmieties.
-Ko tu darītu, ja tev ir jāupurē veseli trīs gadi, sēžot kādā nolāpītā cietumā.- Es kliedzu, bet tiklīdz es sapratu, ko es pateicu es pieliku plaukstas pie mutes. 'Kelsij, nē! Kādēļ tu nevari vienreiz paklusēt? Dusmas ir jāglabā viņam, ne šobrīd jāizkliedz.' 
-Tu...tu biji cietumā?- Daniels izklausījās šokēts. -Par ko?- Viņš jautāja, skatoties uz mani, vēl jo projām šokēts.
-Par krāpšanu. Dokumentu viltošanu.- Apsēdos puisim blakus un nopūtos. Nu cerēsim, viņš nevienam to neteiks.
-Trīs gadus par krāpšanu? Ko tu apkrāpi?- Daniels piesardzīgi jautāja.
-Es nevienu neapkrāpu. Mani iegāza, mans bērnības draugs un pirmā mīlestība.- Neticami, es to pateicu skaļi, bet tā ir patiesība, Harijs ir gan mans bērnības draugs un pirmā mīlestība. Es biju jauna un ticēju visam, tieši to es nožēloju visvairāk. Es biju muļķe.
-Viņš to izdarīja slavas dēļ.- Es neraudāšu, es neraudāšu.
-Tu trīs gadus pavadīji cietumā, bet nebiji vainīga? Kādēļ tu necīnījies?- Daniels vēl jo projām bija šokēts par visu, bet es tikai turpināju.
-Tādēļ, ka mans tēvs bija tas ko apkrāpa un viņš ir jurists. Viņam neinteresē ģimene. Maniem vecākiem vienmēr interesējusi nauda.- Sacīju, slaukot pirmās asaras. Es teicu es neraudāšu, bet ko es tagad daru - slauku asaras halāta piedurknēs. -Viņš ar lielāko prieku mani iemeta cietumā. Un pie visa ir vainīgs viņš...viņš starp tiem papīriem ielika tos nolāpītos dokumentus, kur tēvs zaudēja gandrīz pusi, kas viņam pieder.- Daniels nu bija pagriezies pret mani un cieši mani apskāva. -Man ir tik ļoti žēl tevis. Tas ir tik šausmīgi.- Daniels sacīja glaudot manus matus, es neko neatbildēju.
Es viņam izstāstīju visu, visu kas notika, izņemot to, kas ir tā persona, kuras dēļ man šis viss jāpiedzīvo. Es nepieminēju Harija vārdu un es biju pateicīga, ka Daniels man neko nejautāja. Lai mani uzmundrinātu Daniels nolēma pasūtīt picas un ziniet ko, ēdiens palīdz. Mēs turpmāko dienas daļu pavadījām skatoties filmas un ēdot daudz neveselīga ēdiena. Es priecājos, ka es sastapu tādu draugu kā Danielu. Ja es nebūtu šādā situācijā, es droši vien justu ko vairāk nekā draudzību. Bet mana sirds jau ir aizņemta, lai cik es to noliegtu.

**

Čau visiem! Es vēlos pateikt jums milzīgu paldies par šī whatever this is called lasīšanu. Tas jau ir sasniedzis jau nedaudz vairāk kā 1000 skatījumu un šis stāsts vēl pat nav pusē!!! Es pateicos par katru lasījumu un zvaigznīti, ko esat nospiedušas/-ši.
-Paldies jums! 😊❤❤❤❤Tas nozīmē ļoti daudz!!!

-Love you all!!!💞💞💞💞💞

-M