Never Loving You [H.S.]

22

- Labdien, vai jūs nevarētu pasaukt ieslodzīto, kuras iesauka ir Dži-Džei? - Jautāju, kad biju ieradusies iestādē, kurā pavadīju 3 gadus. Bija ļoti dīvaini šeit atrasties, bet tas man bija vajadzīgs, lai mans plāns izdotos. Pulkstenis bija 10 rītā, darbā es teicu, ka ieradīšos nedaudz vēlāk. Izlēmu neiet no turienes prom, naudas dēļ.

- Relingtone? Kādi vēji jūs atpūtuši? - Apsargs jautāja, atpazīdams mani.

- Man vajag ar viņu tikties, tā drīkst? - Jautāju bez emociju tonī, ignorēdama apsarga jautājumu. Nenācu šeit atbildēt uz jautājumiem, vienīgi uzdot dažus.

- Nu labi, bet vispirms mums būs jūs jāpārbauda. - Apsargs sacīja un es pamāju ar galvu. Paspēru soli uz priekšu un viņš mani apčamdīja no galvas līdz kājām. Centos tam īsti nepievērst uzmanību, jo cietumā tā darīja visu laiku. Taču jāpārbauda vai nav kādi aukstie ieroči vai kas cits.

- Tīra, labi ejiet uzgaidiet tur. - Apsargs norādīja uz krēslu pie durvīm, tad paņēma telefonu un tur zvanīja, kādam citam apsargam, kā tas notiek cietumos. Es neapsēdos, gaidīju tāpat.

- Un Sers Sārdžs šodien strādā? - Iejautājos atcerēdamās, savu otru iemeslu, kādēļ šeit atrodos.

- Viņam ir nakts maiņa šonakt, šobrīd viņa šeit nav. - Vīrietis atbildēja.

- Variet nodot viņam šo? - Pasniedzu mazu lapiņu ar adresi un laiku. Gan jau būs tik gudrs un sapratīs, ka tā ir tikšanās.

Apsargs tikai pamāja ar galvu un nospieda pogu, lai atvērtu durvis. Teica, lai dodos tālāk. Tur bija gaitenis un kāds cits apsargs mani pavadīja, ne vārdu sacīdams. Atvērās vēl vienas durvis un es biju telpā ar daudz galdiem. Tā bija vieta, kur cilvēki nāk apciemot ieslodzītos. Es apsēdos pie viena galda, kas bija pie sienas. Jo tālāk no citām ausīm jo labāk. Sēdēju tur kādas piecas minūtes, ik pa brīdim ieskatīdamās pulkstenī. Tad nu viņa ieradās saslēgta rokudzelžos, apsarga pavadībā.

- Sveika. - Sacīju bez nekādām emocijām, noskatoties, kā šī sieviete apsēžas.

- Mēs neesam draudzenes, kādēļ tu šeit atnāci? - Dži-Džei balsī bija dusmas un es ļoti labi zinu par ko viņa ir dusmīga.

- Es zinu, ne velti es tevi apzagu. - Sacīju jauki uzsmaidot viņai. Sieviete nesavaldījās un centās mani aizsniegt, kas viņai izdevās pat ar visiem rokudzelžiem. Viņa mani sagrāba aiz krekla apkakles. Viņas seja bija sarkana no dusmām.

- Nozagi naudu, lai nopirktu dārgas drēbes? Varētu tevi nožmiegt jau uzreiz. - Viņa sacīja dusmīga un manī nebija ne kādu emociju. Viņas draudi mani neietekmēja. Apsargs redzēdams, kas notiek ātri atrāva Dži-Džei nost no manis un es varēju nedaudz uzelpot. Grūti paelpot, ja kāds tevi rauj aiz kakla.

- Tu uzprasies Olensa, es vedīšu tevi prom! - Apsargs jau gribēja vilkt sievieti prom no šīs telpas, kad es iesaucos.

- Pagaidiet, mums viss kārtībā. Tā ir tāda kā sasveicināšanās pēc ilgas neredzēšanās apsarga kungs. - Sacīju jauki uzsmaidot apsargam un viņš atkāpās no Dži-Džei.

- Vai jūs lūdzu nevarētu aiziet kaut kur tālāk? Es apsolu mēs nerunāsim kriminālas lietas, man tikai jānodod ziņa no viņas ģimenes, tas ir privāti. - Palūdzu apsargam, jauki skatoties uz viņu. Apsargs neko neteica, bet atkāpās dažus soļus un es beidzot pievērsos Olensai, kā tikko uzzināju viņas uzvārdu.

- Kādas ģimenes? Ko tu te muldi? - Olensa skatījās uz manis dusmīgi, droši varu zināt, ka viņa bija uz manis pārskaitusies, kā parādīja pirms minūtes notikušais.