Never Loving You [H.S.]

30

Es atvainojos par to, ka nokavēju publicēšanas laiku. Sanāca dažas tehniskas problēmas.
Jauku lasīšanu!😊

"...dzēriens...deju grīda, ķermeņi...rokas ap vidukli, skūpsts..gaismas...mūzika..."

Pēkšņa skaņa izrāva mani no miega, liekot man negribīgi taustīties skaņas virzienā. Es sataustīju priekšmetu un sapratu, ka tas nav tas no kura nāca skaņa, tādēļ es negribīgi atvēru acis un paskatījos, kas man atradās rokās. Tā bija aukspapēžu kurpe, kas man bija vakar kājās. Pagaidiet, kādēļ man gultā ir apavi? Es sažmiedzu acis un centos apskatīties, kur es atrodos. Es nemaz neatrados gultā, bet gan uz grīdas. Kā es te nonācu? Es centos ko atcerēties, bet tajā brīdī man šausmīgi iesāpējās galva un palika slikta dūša. Es lēnām apsēdos sēdus un turēdama galvu meklēju to nolādēto telefonu, kurš nespēja beigt zvanīt.
Es sataustīju somiņu netālu no manis un izņēmu telefona aparātu no turienes, un ar sāpēm, acis sažmiedzot, ieskatījos, kas man zvana. Tad es sapratu, kad tas nemaz nav mans telefons, kas zvana un es paskatījos skaņas virzienā. Zvanīja viesnīcas telefons, kurš atradās dažu soļu attālumā no manis. Es centos piecelties, bet tad sapratu, ka tas nebūs iespējams, jo man sāka ne tikai sāpēt, bet arī griezties galva. Telefons nepārstāja zvanīt un es nopūšoties aizrāpoju līdz galdam, kur klausule atradās. Īsti nepievēršot uzmanību priekšmetiem, kas atradās uz galda es taustījos pēc telefona klausules. Es jutu, kad kaut kas no galda nokrita uz grīdas, bet šajā mirklī man vienkārši bija vienalga. Ka tik kaitinošā skaņa apklustu.
Daudz nedomājot pacēlu klausuli un atbildēju uz zvanu, kurš mani pamodināja.

- Hallo? - Sacīju tiklīdz pacēlu telefona klausuli.

- Relingtones jaunkundze? - Otrā klausules galā izskanēja jautājums.

- Jā tā esmu es. - Sacīju, cenšoties ignorēt pulsējošās sāpes manā galvā..

- Šeit zvana no viesnīcas administrācijas. man ir tas pienākums jums paziņot, ka uz numuriņu ir nosūtītas brokastis jaunkundz! - Otrā klausules galā sacīja un es saraucu pieri.

- Brokastis? Es nepasūtīju brokastis. - Sacīju. Šajā brīdī iedomājoties par ēdienu mans vēders sagriezās un es sapratu, ka nebūs labi.

- Brokastis ir iekļautas jūsu rezervācijā jaunkundz! - Otrā klausules galā sacīja, es centos koncetrēties, bet man bija tik slikti!

- Labi, paldies. - Izmocīju šos vārdus un vairāk es nespēju noturēties, tādēļ skrēju uz vannasistabu, atstājot klausuli karājoties pāri galdam. Man nebija laika par to domāt, visu ko man šobrīd vajadzēja ir vannasistaba. Es pieskrēju pie tualetes poda un pūtu. Man bija tik slikti! Tā es tur sēdēju trīs minūtes, līdz pie durvīm noskanēja klauvējieni.
Es piespiedu sev piecelties kājās, piegājusi pie izlietnes es izskaloju muti no riebīgās garšas, kas tur bija. Klauvējieni atskanēja vēlreiz un es pavēru vannasistabas durvis un nokliedzos, cik nu mana balss šajā brīdī to spēja.

- Mirklīti! -

Paņēmu zobu birsti un pastu, un tīrīju zobus, jo nespēju paciest to, kas šobrīd darījās manā mutē. Es uzmetu aci spogulim un, godīgi, es sabijos. Puse manas sejas bija izsmērēta ar kosmētiku un manos matos bija kaut kas salipis un mana kleita, tā bija aplieta ar alhokolu. Vienkārši sakot, es biju katastrofa.
Aši centos noskalot seju, cik vien tas bija iespējams, tad atradu dvieli, noslaucīju seju un rokas. Melnie rinķi no tušas vēl bija uz sejas, bet ne tik traki. Es tāda nevēlējos iet pie durvīm, tādēļ aši paķēru halātu uzvilku to virsū kleitai, kura bija ļoti sabojāta. Nedaudz piekārtoju matus, cik nu es varēju un devos pie durvīm, kur jau otrpus durvīm sāka nepacietīgi klauvēt, lai kas tur šobrīd stāvētu.

- Nāku jau nāku! - Iesaucos un jau vēru durvis vaļā, kas dīvainā kārtā bija aizslēgtas. Es paskatījos uz durvīm un neredzēju tur atslēgu.

- Halo? Jaunkundz, jums brokastis, atveriet durvis. - Aiz durvīm nedaudz nepacietīgā tonī sacīja viesnīcas darbinieks.

- Man būs nelielas problēmas ar to, šķiet esmu pazaudējusi atslēgu. - Sacīju tā, lai aiz durvīm persona dzirdētu manu sakāmo. Es atskatījos uz istabu, cenšoties saskatīt vai tā atslēga kaut kur nerēgojas, bet es to neredzēju.

- Jūs esat pārliecināta jaunkundz? - Sacīja viesmīlis aiz durvīm.

- Es nedaudz pameklēšu. - Sacīju ieejot dziļāk viesnīcas istabā un skatoties pāri istabai, cenšoties ieraudzīt to atslēgu. Sāku pārmeklēt galdus, krēslus, pat visu gultu izvandīju un neko neatradu.

- Kur tā nolādētā atslēga? - Sacīju pie sevis dusmīgi, jau zaudējot pēdējo pacietību.

- Jaunkudz? - No durvju otras puses atskanēja viesnīcas darbinieka balss. Es jau grasījos sūtīt viņu prom, bet tad manas acis to pamanīja.
Lejā, uz grīdas, netālu no telefona, kuru biju atstājusi karājoties pāri galdam. Es pasniedzos pēc atslēgas un pie reizes atliku telefonu vietā.

- Atradu! - Iesaucos un slēdzu durvis vaļā. Kad atvēru durvis mani sagaidīja viesnīcas darbinieks un stumjamais galdiņš ar brokastīm.

- Jūs varat atsāt uz galda. - Sacīju un viesmīlis neko vairs neteica, padarīja savu darbu un devās savās gaitās.
Kad viņš aizgāja, es aizslēdzu durvis un šoreiz atslēgu atstāju durvīs.
Tad novilku halātu, tiku ārā no kleitas un devos uz vannasistabu. Iegāju siltā dušā, kur izmazgāju matus, kādas trīs reizes ar šampūnu, pilnībā pārliecinoties, ka tiešām tos kārtīgi izmazgāju. Mana galva vēl jo projām sāpēja un vēderā bija slikta sajūta, bet es to centos ignorēt. Lai kā es šobrīd justos, man ir priekšā liela diena un es netaisos padoties vieglu paģiru dēļ.

"...Viņa roka ceļoja pa manu ķermeni un es atbrīvojos vēl vairāk. Izbaudot mūziku un šo mirkli, apķēru puiša kaklu ciešāk, nekā iepriekš.
- Man šķiet kāds Tevi cieši vēro. - Viņš čukstēja, pieglaužoties tuvāk manai ausij. Saprotot par kuru viņš runā, es pie sevis iekšēji pasmaidīju.
- Lai jau vēro! - Pasmaidīju dejojot cieši piekļāvusies puisim ko tik pat kā pazinu. Luī, tā viņu sauca, tas ir viss ko es šobrīd zināju par viņu un tas man šajā brīdī netraucēja pieglauzties vēl tuvāk un noskūpstīt puisi, šajā drīdī jutu gaismas staru uz sekundi iespīdot mums abiem sejās..."

Atmiņas no pagājušā vakara sāka atgriezties manā apziņā un es jutos diezgan stulbi. Es satiku viņu tur. Zaļās acis urbās uz manī no mirkļa, kad mūsu skatieni sastapās, kamēr runāju ar viņa draudzeni.

"... - Šis ir Harijs, esam laimīgi kopā! - Viņas kaitinošā balss sacīja ar laimīgu smaidu uz sejas, kamēr manas acis skatījās viņējās. Es jutos kā transā, nespēdama pārtraukt acu kontaktu, likās, ka viņš jutās tieši tāpat kā es.
- Prieks iepazīties! - Noteicu, izejot no transa un pārtraucot acu kontaktu. Es vēlējos iedzert, aizmirst viņa acis, aizmirst, ka viņš eksistē. Es nevēlējos viņu sastapt šodien, biju ieplānojusi, ka viņš mani uzmeklēs pēc modes skates. Tam es noteikti nebiju vēl gatava..."

Es nobraucu ar rokām pa seju un nopūtos. Viņš vienmēr atradīsies manā prātā, viņa acis, smaids. Daļa no manis vēlējās šo smaidu redzēt ik dienu, daļa vēlējās to noslaucīt kā nebijušu. Es tikai nesaprotu, kura no šīm daļām ir stiprāka.
Man iezvanījās telefons, izslaucīdams manas domas no prāta. Tā bija Sāra kas zvanīja, tātad man ir jādodas pelnīt nauda.

- Labrīt Sāra! - Sasveicinājos ar viņu.

- Pie velna sasveicināšanos, Tu esi uz žurnālu vākiem Kelsij! -