Never Loving You [H.S.]

26

Bija nakts vidus un es joprojām nespēju aizvērt ne acu. Nu protams, tāpēc, ka esmu ieslēgta savā vecajā istabā ar apsargu aiz durvīm. Jā, Sebastians ir aizgājis totālā sviestā. Man reāli nav ne jausmas, kas viņam padomā. Es skatījos grieztos un domāju. Domāju par visu, kas šodien notika, kā tas mani ir ietekmējis. Biju uzvilkusi mugurā savus vecos legingus un baltu t-kreklu. Es biju pārsteigta, kad ieraudzīju savu istabu neskartu. Tā bija tieši tāda, kādu es to atceros. Skapja saturs bija tieši tāds, kādu atceros un man nebija ne jausmas, kā man par šo visu justies. No vienas puses es sapratu, ka neesmu aizmirsta, bet no otras, gribēju, lai esmu. Tā būtu vieglāk, ja es būtu aizmirsta. No manām domām mani izsita mirgojošais telefona ekrāns. No vienas puses biju pārsteigta, ka Sebastians man viņu neatņēma, bet bija labi, ka viņš to neizdarīja. Es izvilku savu telefonu, par laimi biju uzlikusi klusumu un apsargs aiz durvīm neko nedzirdēja. Lai būtu droša, ka mani nenoklausās es ātri piecēlos no gultas un klusi iesoļoju vannasistabā.

- Kelsij! - Tā bija Sāras balss, es biju diezgan pārsteigta par viņas pēkšņo zvanu nakts vidū.

- Sāra? - Tas izklausījās vairāk kā jautājums.

- Piedod, ka zvanu tev šajā nakts stundā, bet es zinu, ka tev vajag manu palīdzību. - Viņa sacīja un es viņā uzmanīgi klausījos.

- Palīdzību, kur? - Centos izlikties, ka es viņu nesaprotu, man šī situācija likās mazliet baisa, kā viņa ko var zināt?

- Es redzēju jūs restorānā. - Viņa iesāka.

- Redzēju kā jūs strīdējāties un tavs tēvs likās dusmīgs, kad devāties prom... Ko tu viņam pateici? - Viņa sacīja un jautāja. Man šī situācija šķita tik neloģiska. Kāpēc Sāra vispār uzdod šos visus jautājumus?

- Sāra, lai kādas draudzenes mēs kādreiz bijām, viss ir mainījies. Tu ļoti labi to zini. Kādēļ tu man zvani? Kāpēc tu interesējies par mani? - Jautāju, jo man tiešām nepieleca, kāds labums viņai ir jaukties manās darīšanās.

- Es zinu, ka mēs neesam draudzenes vairs, bet es vēlos, lai tu man atkal uzticies. Es vēlos tev palīdzēt Kelsij! Šobrīd es stāvu pie jūsu mājas vārtiem un esmu gatava darīt jebko, ko tu vēlies, lai tu tiktu no turienes prom. - Viņas vārdi mani īsti līdz galam nepārliecināja, īpaši tas fakts, ka viņa mani izseko un šoreiz ne tikai darbā.

- Man nav vajadzība tikt no šejienes prom, pagaidām. - Sacīju.

- Pagaidām? Kas notiek, es redzu apsardzes darbinieku mašīnu pie mājas. - Viņa jautāja un sacīja es vienkārši nespēju viņai noticēt.

- Droši vien Sebastians nolīga viņus, lai apsargā teritoriju no nevēlamām personām. Zini, naktīs viss kaut kas var notikt. - Naktīs viss var notikt, manā prātā ienāca ideja.

- Tev tiešām nevajag palīdzību? - Viņa pārjautāja un manā sejā parādījās smīns.

- Tu atbrauci ar mašīnu? - Jautāju.

- Jā. -

- Nu viss, kas tev atliek ir gaidīt mašīnā. - Sacīju un nometu klausuli. Es uz mirkli apstājos. Kur Sāra dabūja manu telefona numuru? Šo telefona numuru? Jo es neatceros, viņai iedevu to... Kaut kas šeit nav tīrs.

Izgāju no vannasistabas un taisni devos uz istabas durvīm, kad biju tās atvērusi tur stāvēja vīrietis uniformā - miesas sargs.

- Hei, kur jūs dodaties jaunkundze? - Viņš aizturēdams mani jautāja.

- Uz virtuvi, man sagribējās ēst, jūs varat pievienoties. - Sacīju.

- Relingtona kungs aizliedza jūs izlaist no istabas. - Sargs iesāka un es tikai pasmējos par viņu.