Never Loving You [H.S.]

7

Heey! :) Vispirms es vēlējos atvainoties par ilgo gaidīšanu! Es cenšos visu šeit uzrakstīt tā, lai jums patiktu un diemžēl, man ir jāpārbauda katrs teikums gandrīz trīsreiz, lai daļu tiešām ieliktu, jo es nevēlos, lai jūs lasat dīvainus teikumus vai kaut kādiem dīvainus komatus, pieturzīmes. Nepārprotiet, es vēl jo projām rakstu prieka pēc, bet es nedomāju, ka kāds vispār šo stāstu sāks  lasīt un tas man uzliek atbildību, ka visam jābūt perfekti, nu labi, ko es mānīšu, šis ko rakstu ir tālu no perfekta, bet tomēr.
Es vairs jums nesolu, ka nākamie turpinājumi būs ātri, jo man arī ir skola un brīžiem dzīve, bet kamēr man tādas nebūs, es apsolu, ka es rakstīšu un pabeigšu šo stāstu, lai arī cik laika tas neaizņemtu. UN vēlreiz paldies, liels paldies, ka tu paņem savu tik svarīgo laiku no dzīves un izlasi manu stāstu, tas tomēr nozīmē daudz!💕💕

-Harij, nē!- Iesmējos, padzeroties no glāzes ūdeni. -Labāk uzspēlējam kaut ko citu.- Sacīju, negribēdama vairs atbildēt uz jautājumiem, jo tie bija palikuši pārāk dziļi un saistīti ar pagātni. Es jau esmu no jauna uzzinājusi Harija mīļāko krāsu, ēdienu un vēl daudz lietu, kuras es zināju un nezināju. Piemēram, Harija mīļākā krāsa ir oranža un zila, puiša mīļākais dzīvnieks ir kaķis, viena no viņa mīļākajām dziesmām ir "Fee fallin" by John Mayer. Mēs spēlējām klasisku jautājumu spēli, es centos uzmanīgi atbildēt uz jautājumiem, nepasakot par daudz. Pateicu, ka mana mīļākā krāsa ir zaļa, man nav mīļāko dzīvnieku un dziesmu arī nav. Harijs pajokoja, ka varu aizņemties no viņa dziesmu un kaķi, bet es tikai par viņu pasmējos. Kā jau teicu, centīšos izvairīties no tēmas - pagātne, cik vien iespējams, tādēļ nevēlējos šo spēli spēlēt tālāk.
-Nu labi, tad ko tu iesaki?- Harijs iesmējās, paskatoties uz manīm ar smieklīgu skatienu, es pasmaidīju.
-Nezinu, varbūt dodamies tālāk, jo es jūtos paēdusi un, šķiet tu esi gatavs doties.- Mēs atradāmies kādā restorānā, kurš ir pa ceļam uz Holmes Chapel. Harijs uzmanīgi pavēra acis apkārt, es arī, pamanīju, ka dažus galdiņus tālāk, kāda maza meitenīte uz Hariju skatās ar lielām acīm un pārsteigtu sejas izteiksmi. Viņa sēdēja ar ģimeni, izskatījās ka viņi ko svin. Harijs arī, šķiet, pamanīja meitenes skatienu un, pagriezis skatienu pret mani sacīja.
-Es domāju, tā būtu prātīga ideja.- Puiša izteiksmē sajutu kaut ko savādu, drošvien viņš vairs nejūtas omulīgi publiskā vietā. Puisis vēlas saglabāt savu privātumu, diez, kad viņš pateiks, ka ir slavens? Iekšēji iesmējos par savu jautājumu, un piecēlos no krēsla, sekodama Harijam, mēs pametām restorānu.
-Es ceru, ka es nepieradīšu pie šīs mašīnas.- Kad bijām iekāpuši automašīnā teicu, ieelpojot salona patīkamo aromātu.
-Kāpēc?- Harijs iesmējās ielikdams atslēgu aizdedzē, uz brīdi pievēršot skatienu man.
-Šeit ir tik ērti un patīkami, plus šī mašīna brauc tik viegli. Es apsveru domu par zādzību.- Smējos, man tiešām patīk šī mašīna vai arī fakts, ka to vada tik izskatīgs puisis. Skatījos uz Hariju, viņš neko neatbildēja manam jokam, bet gan smējās līdzi. Ak, Harijs varētu būt mana mūža mīlestība. Ar viņu vienmēr ir bijis tik viegli. Viņam tagad ir nauda, mēs esam pazīstami kopš bērnības un es viņu mīlēju. Atdzīšos, man vēl nedaudz ir simpātijas pret viņu, kā gan ne? Viņš taču vienmēr ir bijis mans pirmais. Pirmais draugs, pirmais puisis, pirmā mīlestība. Kāpēc visam šādi bija jānotiek, kāpēc viņam bija šādi jāizdara - jāizsposta mana dzīve? To es viņam nekad nespēšu piedot!
Kelsij saņemies! Uzkliedzu sev iekšēji, iekosdama sev lūpā. Pietiks sapņot par to, kas nekad nav bijis patiess. Tas viss bija tikai meli, meli un vēlreiz stulbi meli!
-Viss kārtībā?- Harijs paskatījās ar mazliet uztrauktu skatienu, pirms iedarbināja mašīnu. Lai gan puisis mani neatpazīst, viņš vēl joprojām spēj nolasīt manas domas, nu varbūt ne gluži domas, bet pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā, to viņš vēl prot. Es ieskatījos puiša zaļajās acīs un, sakosdama zobus, pasmaidīju. -Vislabākajā kārtībā.- Iekārtodamies ērtāk automašīnas krēslā, un, protams, arī piesprādzējoties, nopūtos. Harijs izskatās noticēja, viņš pievērsās ceļam un, iedarbinādams automašīnu, viņš iesāka braukt, es spaidīju radio, līdz atradu kaut ko interesantu, ko klausīties. Ceļš bija diezgan garš un nogurdinošs. Mēs ar Hariju to pavadījām klusi sarunājoties par visai nesvarīgām tēmām.
Pēc, apmēram, nogurdinošām divām stundām, varbūt ne divām, es īsti nezinu, jo nesekoju laikam līdzi, bet mēs beidzot bijām klāt, es atrados pie Harija bērnības mājas. Bija jau nedaudz tumšs, cik varēju saskatīt, Harija bērnības māja izskatījās nedaudz citādāka nekā atceros, izremontēta un lielāka, bet sajūta, tā bija tā pati. Es jutos it kā būtu laiks attīts atpakaļ, kā filmā, kur rāda tavu dzīvi no sākuma, līdz brīdim, kas ir šobrīd, kā viss sagrozījies un, kā viss nonācis līdz brīdim, kurš lika šo visu atcerēties. Mana sirds sāka dauzīties un manī kāpa uztraukums. Šis uzmundīja manī jaunas atmiņas, pārāk labas atmiņas, par daudz labu atmiņu! Lai kā arī nebūtu, es sajutos kā mājās un man nemaz nepatika šī sajūta, jo es negribu pārāk daudz gremdēties pagātnē. Es negribu atkal piedzīvot pirmo skūpstu. Es negribu atkal piedzīvot pirmo skolas dienu, pirmo balli, vasaras ko pavadījām kopā, skolas dienas, naktis, kad paliku pie puiša un viņš pie manis. Es nezinu, vai tā lēnā dziesma, kas iepriekš skanēja pa radio, vai pa šo īso brīdi esmu palikusi pārāk neadekvāti emocionāla, bet manās acīs bija asaras. Asaras? Kelsij, kas ar tevi notiek? Varbūt šī nebija laba ideja, tik ātri atgriezties šeit? Man vajadzēja zināt, ka braukt uz dzimto vietu nebūs laba doma. Kelsij, ko tu esi ar sevi izdarījusi? Dažu minūšu laikā esmu kļuvusi par veco Kelsiju, kura tik viegli raud pa lietām, par kurām nav jāraud? Nē, nē...
-Kelsij!?- Sajutu, ka Harijs bija saķēris manu roku un ar uztrauktu skatienu vērās manā sejā, puiša roka dedzināja manu ādu. Es paskatījos uz Hariju ar asarām acīs un to nožēlodama, tikpat ātri aizgriezos. Es esmu totāla stulbene.
-Kelsij? Es kautko ne tā pateicu? Tu raudi? Kas notika? Kāpēc tu raudi?- Puisis izskatījās pamatīgi apjucis un uztraucies. Ko man viņam tagad atbildēt? Es visu protu pamatīgi salaist grīztē. Es turpināju savu transu, skatīties uz priekšu, tālumā. Dažas asaras noripoja pār maniem vaigiem.
-Kelsij, runā ar mani!- Harijs bija pa visam apjucis, pat nobijies.
-Nē! Viss!- Noslaucīdama asaras vairāk uz sevi kliedzu, Harijs sabijās, es ievilku dziļu elpu un ātri centos savākties. Aizgaiņāju visas asaras un atmiņas, koncentrējos uz elpošanu.
-Piedod!- Klusi nočukstēju. -Es...man sen nav bijusi šī...panikas lēkme.- Es klusi noteicu. Es visu salaidu grīstē, malacis Kelsij. Aplausi par manu stulbumu.
-Panikas lēkme? No kā?- Harijs noraizējies jautāja.
-Es nezinu, tiešām! Es..centīšos savākties.- Klusi sacīju, neuzdrošinoties paskatīties uz Hariju.
-Es ceru šis palīdzēs, panāc.- Puisis pabīdijās tuvāk un es uz viņu beidzot paskatījos.
-Ko..?- Es nepaspēju noraeģēt, ka puisis bija mani apskāvis. Ak nē, tas nav labi... Es sakodu zobus, centos bloķēt visas atmiņas un sajūtas, tas nebija iespējams, tāpēc es aizvēru acis un apskāvu puisi pretī, ieelpodama viņa smaržu. Godīgi, tas palīdzēja, es jutos daudz mierīgāka. Būdama Harija rokās sajutu drošības sajūtu un mani tas biedēja.
-Paldies.- Klusi nočukstēju un atlaidos no puiša, Harijs saprotoši uzsmaidīja. -Šodien bija gara diena un emocijas, laikam esmu drusciņ nogurusi.- Klusi teicu, godīgi sakot, visa šī nedēļa darbā un vakari ar Danielu bija visai nogurdinoši. Plus, vēl šīs stulbi sentimentālās emocijas, kas atmiņu dēļ vajā mani, neciešu, ka šāda esmu. Man ir beidzot jāsaņemas! Es taču biju izplānojusi visu, kā es reaģēšu, ko teikšu, ko darīšu, bet šī vietā es raudu un izturos, kā dīvaine! Es nesaprotu, kas ar mani ir noticis?
-Es saprotu, katram tā var gadīties. Galu galā esam tikai cilvēki.- Harijs saprotoši sacīja un godīgi tagad es gribēju smieties. Par savu stulbumu un visu pārējo...
-Varbūt iesim iekšā?- Puisis ierosināja, atverot mašīnas durvis un es pamāju ar galvu, sekodama puiša piemēram, izkāpu no automašīnas.
-Tu tiešām mūsu pirmajā tikšanās reizē iepazīstināsi mani ar saviem vecākiem?- Es nevarēju to nepajautāt, jo tas viss šķiet tik neloģiski un nepareizi.
-Tā izskatās, bet mēs šeit paliksim tikai uz nakti, rīt agri no rīta dosimies!- Harijs ātri sacīja, puisis izskatījās nedaudz nervozs.
Tiklīdz es spēru soļus Harija mājā, es biju pārbijusies. Ja nu Anne mani atpazīs? Ak nē, mana sirds aiz uztraukuma meta kūleņus, bet šoreiz es vairs netaisījos pakļauties emocijām. Es dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātu savu sirdsdarbību, Harijs uz manīm iedrošinoši pasmaidīja.
-Nebaidies, mani vecāki ir jauki un saprotoši, es mammu jau pabrīdināju, ka nebūšu viens.- Puisis sacīja un smaidīja, skatoties uz manīm.
Es neko neteicu, tikai mazliet pasmaidīju, pieveršot uzmanību dzīvojamajai istabai, kurā atradāmies. Divu, gandrīz trīs gadu laikā daudz kas ir mainījies, dīvāns, kuru atceros nomainīts pret jaunāku, televizors pie sienas daudz lielāks un vēl šādi un tādi sīkumiņi. Šeit izskatās mājīgi.
-Jauka viesistaba.- Pasmaidīju, paskatoties uz Hariju, kurš mani visu šo laiku bija vērojis.
-Paldies.- Harijs pasmaidīja un tad iejautājās. -Nevēlies kādu tēju, kafiju?- Šajā brīdī man kas ienāca prātā.
-Es dodu priekšroku kapučino ar tiem mazajiem zefīriņiem, bet ar kafiju arī būs labi.- Es uzsmaidīju Harijam pārāk jauki, puisis izskatījās apjucis, viņš pat nepasmaidīja, bet ātri apgriezās un ieskrēja virtuvē. Viņš atcerējās, es parasti to dzēru, kad biju šeit un Harijs bija vienīgais, kurš spēja šo dzērienu uztaisīt tā, kā man garšo vislabāk. Es stāvēju viesistabas vidū un manu skatienu pievērsa fotogrāfijas pie kamīna. Es gāju tā virzienā, lai tās apskatītu. Tad es pamanīju, ka gandrīz katrā fotogrāfijā biju arī es. Es redzēju fotogrāfiju pie jūras, kur es un Harijs sēdējām ap ugunskuru un cepām maršmelovus, tajā bija arī Gemma un Anne - Harija mamma. Es atceros to dienu. Mani vecāki bija pārāk aizņemti ar savām lietām. Auklīte tajā reizē bija slima un nevarēja mani pieskatīt, tādēļ Harijs bija palūdzis savai mammai, vai es nevarētu palikt pie viņiem un viņa piekrita. Tā sanāca, neplānots izbrauciens uz jūru. Es atceros manu un Harija sajūsmu, kad uzzinājām, ka brauksim uz jūru un paliksim tur arī naktī. Tās ir vienas no labākajām atmiņām ko atceros.
Es skatījos uz katru fotogrāfiju un nespēju saprast, kādēļ viņas šeit tik vienkārši stāv? Vai tad es neesmu aizmirsta? Vai tad es neesmu ienīsta? Es taču atrodos cietumā un mana ģimene drošvien jau priecīga, tiekot no manīm vaļā. Manī kāpa dusmas, es biju dusmīga, kāpēc tās fotogrāfijas tur atrodas? Es centos nomierināties, es nedrīkstu sevi nodot, es aizliku savu blondo šķipsnu, kas bija atkritusi priekšā manai sejai, aiz auss.
Es dzirdēju soļus aiz muguras un ātri pagriezos, lai paskatītos, kurš tur ir.
-Tu mani sabiedēji.- Nervozi iesmējos, paskatoties uz Hariju, kurš man sniedza glāzi ar kapučino, ko biju tīši lūgusi. Es jau to dziļi nožēloju, man nevajadzēja tik pārdroši atgādināt par savu eksistenci.
-Tu teici, ka tev ir tikai viena māsa.- Sacīju, novērsdama domas par kapučino. Man trīcēja rokas, tiklīdz es centos to iedzert. Tas garšoja tieši tā, kā atceros. Harijs nav aizmirsis kā to pareizi gatavot, tas nozīmē, ka viņš nav aizmirsis par manīm.
-Jā, es teicu un tā arī ir patiesība.- Puisis sacīja, varēja redzēt, ka viņš bija galīgi izsists no sliedēm. Parasti Harijs būtu izteicis kādu joku vai piezīmi, bet viņš izskatījās tik apmulsis un kluss, mierīgs. -Es mammai daudz reižu esmu teikusi, lai nomaina šīs bildes, bet viņa to nevēlas... Vienalga, tā meitene viņa nav mana māsa, man par to grūti ir runāt. Es...- Puisis apklusa, atklāti parādīdams, ka nevēlas par to runāt. Es uz viņu skatījos, es gribēju uzzināt vairāk un tādēļ es jautāju.
-Kas tad viņa ir? Parasti ģimenes fotogrāfijās neatrodas kurš katrs cilvēks.- Es jautāju, sacīju to mazliet dzēlīgā tonī. Harijs skatījās manās acīs, it kā censdamies tur rast atbildes.
-Viņa bija man svarīgs cilvēks, bet tagad tam vairs nav nozīmes..viņa...viņa ir mirusi.- Harijs novērsās no manām acīm, paskatīdamies uz grīdu, kur atradās krūze, saplīsusi mazos gabaliņos. Es pat nebiju pamanījusi, kā tā tur nokļuva. Mirusi? Harij, es tev izskatos mirusi? Šajā brīdī es vēlējos kliegt. Kliegt cik spēka uz puisi, kas stāvēja man pretī un skatījās uz manis.
-Piedod!- Es to sacīju tik klusi, ka pati knapi sadzirdēju savu balsi.
-Nekas, viss kārtībā. Es satīrīšu.- Puisis pagriezās, lai ietu pēc instrumentiem, bet es puisi aizturēju, uzliekot roku uz pleca. Puisis paskatījās uz manīm ar tām acīm, kas izteica nožēlu un skumjas. Es gribēju puisi iepļaukāt.
-Nē, protams, arī par šo nekārtību, bet atvaino par manu uzvedību. Man nevajadzēja tev neko jautāt, man nebija tiesību tevi iztaujāt. Es nezinu, kas man bija uznācis. Piedod Harij!- Es ceru, ka es izklausījos ticami, jo man it nemaz nebija žēl ne šīs krūzes, ne šī visa situācijas, jo galu galā, tam kam ir jāatvainojas ir viņš un katrs mans piedod, katrs mans labais vārds, ko būšu viņam pateikusi, katrs smaids nāks puisim atpakaļ daudzreiz sāpīgāk, nekā man sāp tagad.