Never Loving You [H.S.]

24

Sēdēju restorānā un nepacietīgi ar kreisās rokas pirkstiem situ pa galda virsmu, kas radīja nervozu skaņu un, kas mani padarīja vēl nervozāku nekā šobrīd esmu. 10 minūtes šeit jau sēžu un no tēva ne miņas. Viņš nekad nekavē, tieši šis fakts mani padarīja nervozu. Kas viņam ir padomā? Izdzērusi glāzi ūdens, paskatījos augšup.

- Tiešām neko nepasūtīsiet jaunkundze? - Vīrietis pieklājīgā uzvalkā ar blociņu un pildspalvu rokās jau atkal pienācis pie manis jautāja, kādu trešo reizi kopš manas ierašanās šeit.

- Nē paldies. - Atteicu, pieklājīgi uzsmaidot šim viesmīlim, kurš par atbildi pamāja ar galvu un devās apkalpot citus galdiņus. Divas minūtes es vēl pasēdēju un man pietika. Negrasos visu vakaru pavadīt gaidot uz cilvēkiem, kuri man neko nenozīmē. Es jau biju paņēmusi somiņu rokās, lai dotos prom, netēlošu te muļķi vairāk gaidot uz visiem citiem, piecēlos kājās un grasījos jau spert soli, lai dotos prom, ka ap manu kaklu apķērās divas rokas. Uz brīdi es jutos apjukusi, bet man bija jāparedz šis viņa solis. Protams, ka viņš atvedīs māti līdzi.

- Tu tiešām esi šeit! - Tā bija manas mātes balss, kurā es sadzirdēju nežēlīgu prieku, viņa bija laimīga mani ieraugot, tik laimīga, ka asaras nespēja birt pār viņas vaigiem, kas uz īsu brīdi lika man ko sajust, varbūt es neesmu viena? Sieviete raudāja, cieši mani apskaujot, tik cieši, ka uz brīdi nebiju spējīga paelpot. Es tur stāvēju, nekustīgi un skatījos uz tēvu, kurš otrpus galdam uz mani skatījās ar savu nopietno advokāta seju, par spīti viņam es neko nedarīju. Par spīti sev, es neļāvu aplikt savas rokas ap mātes trauslo ķermeni, lai kā mani tas nesāpinātu. Es nekustējos, manā sejā nebija nevienas emociju daļiņas.

- Es atvedu tavu māti. - Tēvs sacīja, kad mana māte beidzot bija nost no mana ķermeņa un es spēju paelpot, vismaz man tā šķita. Mana māte jutās vīlusies, ka manas rokas neapvijās ap viņas ķermeni, es redzēju sāpes viņas sejā, kuras viņa nespēja noslēpt, lai kā vēlētos. Viņa atkāpās trīs mazus soļus no manis un ieskatījās manās aukstajās zilajās acīs un es uz brīdi ieskatījos viņas siltajās zilpelēkajās. Es novērsos tiklīdz sajutu, ka emocijas vēlas mani nodot, es iekodu sev mēlē, lai neparādītu kā es jūtos. Neviens nedrīkst zināt kā es jūtos, jo neviens mani tāpat nesapratīs. Asaras ripoja pār mātes vaigiem, kura viņa ātri noslaucīja. Viņa centās savākties, jo uz viņu skatījos es un tēvs, jeb kā man labāk viņu saukt Sebastians? Jā, mana tēva pilnais vārds ir Sebastians Endrū Relingtons. Manas mātes ir Meridita Emīlija Relingtone. Un jā mums ar māti ir kopīgs otrais vārds, tas ir viens no iemesliem, kādēļ man nepatīk, ka kāds mani uzrunā otrajā vārdā.

 - Sveika māt, sveiks tēvs! Sen neesam vakariņojuši kā ģimene! - Sacīju tik vienkārši, sajuzdama uz mēles rūktu sajūtu, kas man lika nedaudz iekšēji sarauties. Mani vārdi tikai pastiprināja viņas asaras, mans tēvs piegāja viņai klāt un aplika roku ap viņu. Viņa centās savākties, tiklīdz sajuta, ka tēvs viņu mierina. Es tikai noliku savu somiņu atpakaļ, kur es sēdēju, kad gaidīju viņus, jeb tikai tēvu, jo viņš neteica, ka nenāks viens.

- Jā, ir pagājis laiciņš. - Tēvs sacīja ar savu 'bitch face' skatienu uz mani, ka esmu pateikusi ko sliktu. Viņš panāca ar māti mazu solīti uz priekšu, viņš palīdzēja viņai apsēsties, pavelkot krēslu uz āru, pirms viņš apsēdās viņš noskūpstīja mātes pieri, kas man lika saviebties, jo viņš to dara tikai tādēļ, ka atrodamies publiskā iestādē. Viņš vienmēr ir tā darījis, lai saglabātu savu labo vārdu, kurš patiesībā nav nemaz tik labs, cik raksta presē. Viņš sevi tādu ir uzbūvējis citu acīm, neatļaudams pat ieskatīties, cik viņa dzīve nemaz nav tik perfekta. Mazu brīdi mēs sēdējām skatoties viens uz otru, neviens pat necentās ierunāties. Es redzēju tēva seju savāktu, mierīgu, bet viņa acīs varēja redzēt, ka viņš ienīst visu šo situāciju, labāk atrastos gultā ar savu palaistuvi aiz mātes muguras. Es zinu, ka viņš viņu krāpj. Kā? Es pati dzirdēju vienu reizi vasarā, kad bijām izbraukuši kā ģimene. Man bija 14, viņš ar Sāras māti bija viņas istabā. Es to dzirdēju pavisam nejauši, bet es nekad tā arī nevienam nepateicu, jo es nevēlējos, lai mamma aiziet. Manu atmiņu momentu izjauca tas pats viesmīlis, kurš man jau trīs reizes bija pienācis pie manis. Viņa rokās atradās trīs ēdienkartes un tas pats blociņš un pildspalva, kas iepriekš.