Never Loving You [H.S.]

11

Mans telefons manā kabatā iezvanījās jau kādu sesto reizi un es to beidzot izvilku no kabatas. Es nemaz netaisījos atbildēt uz zvaniem, bet vienkārši to izslēdzu un iemetu somiņā, kas atradās man blakus. Es redzēju Hariju uzmetam man mazu skatienu, viņš par laimi man neko nejautāja, ļāva man izraudāties viņam blakus. Man godīgi bija vienalga, ka es būšu atlaista. Es netaisos strādāt vairs pie tās sievietes. It īpaši tādēļ, ka tā ir mātes draudzene un noteikti viņa mani pieņēma vienīgi uzvārda dēļ. Jā, es stulbi daru šādi aizbēgot, bet ko man citu darīt? Ja viņi jau no sākta gala ir mani izsekojuši un tas īpašais darba piedāvājums bija tēva rīkojums, tikai, lai iekārtotu mani labā darbā? Ja nu Daniels ir tikai tēva nolīgts cilvēks, kurš mani uzrauga? Jo, kā tad savādāk? Kurš normāls cilvēks ietu pie uz ielas guļoša cilvēka un piedāvātu naktsmājas? Man uzreiz vajadzēja par to iedomāties, jo tas viss šķita pārāk vienkārši. Plus, tas, ka tas dzīvoklis bija manā gaumē. Ja nu mana māte to izvēlējās? Un vēl tās dāsnās dāvanas! Tā kleita un kurpes, kosmētika! Es atceros viņu sakām - "neuztraucies par naudu".
-Nē.- Es nočukstēju un vēl viens asaru vilnis noripoja man pār vaigiem. Tu viņus ienīsti Kelsij. Viņi par tevi aizmirsa.
Balss manā galvā sacīja. Bet kāpēc viņi atkal mani meklē? Es tik ļoti ienīstu savu dzīvi. Ko man tagad darīt? Es negribu, lai viņi regulē manu dzīvi! Viņi to ir darījuši pietiekoši. Es esmu nevainīga, bet viņi tāpat iemeta mani tajā nolādētajā iestādē. Es nemaz nezināju, kas tas bija par dokumentu, ko tajā reizē Harijs, man nemanot ieslidināja starp tiem Zviedrijas brauciena papīriem. Un es vēl joprojām nezinu, kas tas par papīru. Lieki piebilst, es neaizbraucu uz Zviedriju, jo tad atrados jau cietumā.
Harija telefons sāka zvanīt, bet es izlikos, ka nepievēršu tam uzmanību, bet es nemaz arī nepievērsu. Es biju tik dziļi savās domās, cenšoties izdomāt ko darīt tālāk. Man reāli nav kur iet. Ja Daniels ir tēva norīkots, tas nozīmē, ka es tur nevaru dzīvot. Atgriezties arī es nevaru, lai savāktu mantas, jo simts procenti Daniels tur būs un viņš mani nosūdzēs. Man tiešām nav ne jausmas ko man darīt.
-Tu droši vari celt, es neiebilstu.- Klusi sacīju, redzot kā Harijs nomet telefonu sev blakus.
-Viss kārtībā. Tas var pagaidīt.- Puisis pasmaidīja man mazu smaidiņu.
No vienas puses es vēlējos uzzināt, kas puisi tā cītīgi meklē, bet tur manuprāt pat nav jādomā.
Šodien ir pirmdiena, droši vien viņam ir jāsēž ierakstu studijā vai kādā intervijā, bet tā vietā viņš atbrauca man pakaļ un veda mani sazin kur. Ak tiešām, kur mēs dodamies?
-Kur mēs dodamies?- Jautājums no manas mutes izskanēja gandrīz kā čuksts. Es biju dusmīga uz sevi, ka ļāvos emocijām, atkal ņemt priekšroku. Tas tādēļ, ka manā plānā neietilpa jebkad mūžā vairs satikt savus vecākus. Man viņiem nav ko teikt.
-Pie manis!- Puisis to pateica tik vienkārši, es biju pārsteigta.
-Tu dzīvo Londonā?- Jautājums bija diezgan stulbs, bet viņš man to nav teicis.
-Jā! Pēc dažām minūtēm būsim klāt.- Harijs teica mazliet uzsmaidot. Es tikai pamāju ar galvu, skatoties ārā pa logu sev priekšā.
Harija telefons atkal sāka zvanīt un viņš to ātri paņēma, nospieda un izslēdza ārā. Tieši tāpat kā es iepriekš biju darījusi.
-Ak šausmas!- Es iesaucos pagriežoties pret Hariju, kurš nedaudz sabijās no manas kustības. -Es tevi izvilku no darba! Tevi var atlaist! Ak šausmas Harij, piedod! Piedod!- Es jutos pavisam vainīga. Kā tad!
-Nē! Viss ir kārtībā Kelsij.- Harijs mazliet iesmejoties sacīja. -Vispār, man tev ir kaut kas jāpasaka.- Puisis mainīja savu toni uz nopietnu, kas manī izraisīja interesi. -Jāpasaka? Kas tad?- Jautājums no manas puses skanēja visai nevainīgi.
-Es tev pateikšu, kad būsim pie manis.- Puisis sacīja piebraucot pie kādas mājas vārtiem. Visai lielas mājas vārtiem, protams! Māja bija balta, tai bija 2 stāvi, visai liela. Es paskatījos uz puisi ar mazliet apjukušu skatienu. -Tā tiešām ir tava?- Māja bija liela un ļoti skaista. Puisis tikai pasmaidīja un pamāja ar galvu. Esmu gatava derēt, tur iekšā noteikti ir desmitiem kalpotāju, kuri visu padara Harija vietā.
-Ja nebūtu, es tevi šobrīd šeit nevestu.- Harijs piemiedza man ar aci, kas lika man mazliet iesmieties par maniem, visai stulbajiem jautājumiem.
Kad bijām iebraukuši puiša garāžā es īsti negribēju kāpt ārā. Es negribēju šobrīd atrasties pie viņa, jo tas nav pareizi. Kādēļ vispār es viņam piezvanīju? Jā, es viņam vienmēr zvanīju, kad jutos slikti, bet tik liels laiks ir pagājis... Bet sajūta ir tā pati, it kā viņš būtu tas, kurš spētu atrisināt visas manas problēmas, vismaz uz brīdi.
-Nu ko, iesim iekšā?- Harijs, izņemot no aizdedzes mašīnas atslēgas, sacīja. Es paskatījos uz puisi, neko nesakot vienkārši pamāju ar galvu. Kad mēs bijām izkāpuši no viņa mašīnas, es sekoju viņam cieši aiz muguras.
Mājā bija liela viesistaba ar augstiem griestiem, viss izskatījās mājīgi un moderni. Es nezinu cik viņš pelna, bet tam noteikti jābūt daudz.
-Šeit ir ļoti...plaši..- Sacīju, skatoties visapkārt. Es netaisījos teikt, ko es tieši domāju par puiša māju. Galu galā es nebraucu šeit, lai apbrīnotu puiša dzīvi.
-Plaši?- Harija balss likās visai pārsteigta. Es tikai nevainīgi pasmaidīju, mājot ar galvu puiša virzienā.
-Es nezinu Harij, es tikko satiku savu māti, kuru neesmu gadiem redzējusi... Es nezinu vai spēju tagad aprakstīt tavu dzīvesvietu.- Teicu nedaudz aizkaitinātā tonī. Ak šausmas Kelsij, tu esi stulba. Man šis nebija jāsaka.
-Piedod. Es nevēlējos..- Harijs pat nepabeidza savu teikumu, ka es iejaucos.
-Harij, nevajag...- Sacīju, skatoties puisim tieši acīs. -Man nevajag mierinošus vārdus, tiešām. Es pat nezinu kādēļ es tev piezvanīju, laikam biju tik lielā šokā un nesapratu, ko pati daru. Piedod, man nevajadzēja tev zvanīt. Vispār būtu vislabāk, ja es ietu prom.- Es pati vairs nedomāju, ko es sacīju. Kāpēc es visu vienmēr sabojāju.
-Iet prom?- Harijs man par pārsteigumu iesmējās, sarkastiski. -Es tevis dēļ atteicu savam producentam, par ko man tagad būs jāizcieš sekas. Es nezinu, kas ar mani notiek šajās dienās. Tu man tik ļoti jauc galvu, brīžiem tas ir tik kaitinoši. Plus, tu man liec domāt par viņu. Es gadiem centos aizmirst par viņu un, tad tu ieradies manā dzīvē un esi gandrīz kopija viņai! Citreiz es pat uzdodu sev jautājumu vai tu neesi viņa, kas izliekas par ko citu un cenšas man tik klāt... Ja tu tā dari Kelsij, lūdzu izbeidz... Mums pietika drāmas jau tad!- Harijs bija dusmīgs. Ja jūs prasītu man, cik reizes es esmu viņu redzējusi dusmīgu. Četras reizes? Viņš ir no tiem cilvēkiem, kurus ir tik ļoti grūti sadusmot. Ja man būtu jāapraksta sava seja šobrīd, tad tā būtu visšokējošākā seja, ko jūs līdz šim būtu redzējuši. Viņš tikko atklāja mani, bet es neļaušu viņam tam noticēt, vēl ne. Man ir jāmelo tik ilgi, līdz viņš sāks pilnībā man uzticēties. Man viņš jāsalauž tādā brīdī, kad viss viņa pasaulē šķitīs perfekts, kad viņam vairs nebūs jautājumu un viņš būs pārliecināts par patiesību, kuri ir meli. Un šis tiešām nav šāds brīdis, tādēļ es izpūtu elpu, ko biju nejauši turējusi šo brīdi un sacīju. -Tu vari vienreiz izbeigt mani salīdzināt ar viņu?- Mana balss skanēja pārāk pārliecinoši un skaļi, bet es arī biju dusmīga uz viņu šobrīd. Man jādara kaut kas, lai izbeigtu to, ka viņš viņu piemin. Es zinu, viņa esmu es, bet viņam ir mani jāaizmirst, atkal un, tad es atvēršu viņa brūci no jauna. -Tu pats teici, ka viņa ir mirusi un kāpēc tu sev to nodari?- Mana balss nu skanēja klusi, es pat biju pārsteigta. Varbūt man jābrauc uz Brodveju, nevis jānīkst te kā modelei? -Un tas ko tu tikko pateici... Tu man arī jauc galvu Harij. Es tikko piedzīvoju vienu no brīžiem, kuri man lika raudāt. Tici man, es nekad neraudu. Asaras vienmēr ir bijis tas kāds, ko neviens neredz manās acīs.- Es skatījos puiša acīs un sacīju. Daļēji tā ir patiesība, bet tikai daļēji. -Un es tev zvanīju, jo tu man jauc galvu tik daudz, ka es tev uzticos.- Mana balss izklausījās tik patiesa, ka es pati noticēju, ko tikko pateicu. -Un tas mani kaitina visvairāk, jo es neuzticos nevienam, pat ne sev.- Nu Harija sejā bija emocija. Es nezinu, viņa acīs es redzēju mazu gaismiņu, ko, šķiet iepriekš neredzēju. Viņš tur stāvēja manā acu priekšā, šajā viesistabā un skatījās man acīs ar To skatienu.
-Es esmu slavens.- Puiša lūpas sacīja, ka es knapi sadzirdēju, ko viņš sacīja, jo manas acis skatījās puiša acīs tik cieši, mēģinot saprast ko viņš cenšas ar acīm pasacīt.
-Ko?- Es uz brīdi nesapratu ko puisis ar to mēģina pateikt.
-Esmu slavens Kelsij, es dziedu.- Harijs teica to tā, it kā baidītos, ka es tūlīt aizbēgšu.
-Jā?- Es nedroši sacīju, vēloties, lai viņš turpina un viņš arī to darīja.
-Par mani raksta daudz nepatiesu lietu. Mani cenšas izsekot un publicēt. Man ir daudz kliedzošu fanu. Ir arī negatīvi noskaņoti cilvēki.- Harijs nu runāja daudz drošāk, jo patiesība jau bija atklāta un viņš bija gatavs, ka es reaģēju negatīvi par lietu ko viņš dara.
-Slavens?- Mana balss skanēja sarkastiski, it kā es neticētu tam ko viņš stāsta. Puisis tikai nopietni pamāja ar galvu.
-Kliedzoši fani?- Viņa mūziku tiešām kāds klausās? Godīgi, es nebiju noklausījusies nevienu no dziesmām, ko viņš bija izdevis. Es sev to vienkārši neļāvu, tas būtu par daudz. Bet es zinu, ka man tas būs jāizdara, jo viņš taču gribēs, lai es dzirdu par ko viņš dzied.
-Nu labi.- Sacīju, it kā piekrizdama tam, ko viņš saka.
-Tu neiebilsti?- Puiša sejā parādījās cerība. Es tikai pamāju ar galvu un Harijs sāka smaidīt.
-Tu tiešām nebaidies, ja uz tevi skatīsies? Ja, ja runās sliktas lietas par tevi?- Es atkal pamāju ar galvu. Galu galā, kāda starpība, ko tie citi domā un raksta. Jā es zināju, ka viņš ir slavens, bet es nekad neesmu lasījusi tos komentārus, ko par viņu raksta. Bezjēdzīgi.
-Tu tiešām neiebilsti visām tām lietām ko raksta par mani?- Un atkal es pamāju ar galvu, Harija sejai liekot pasmaidīt plašāk. -Un ja tās rakstīs arī par tevi?- Puisis jautāja. Es uz brīdi apjuku. -Kādēļ Harij...?- Tad man pielēca, ko viņš ar to domāja un es pasmaidīju, skatoties viņam tieši acīs. Viņš, viņš tikko to pateica. Ak šausmas, es uz brīdi sajutos tik satraukta. Es sajutos tāpat, kā tajā dienā, kad uzdāvināju viņam ģitāru un mēs pirmo reizi atdzināmies vienam otram. -Harij! Tu...tu vienmēr proti man sajaukt galvu!- Es paspēru soli tuvāk viņam un Harijs arī. Es vairs nekontrolēju ko daru. Es biju tik apjukusi un laimīga, ka es vairs nedomāju. Es apliku ap puisi rokas un pievilku viņu sev klāt, noskūpstīju puisi.
-Man arī Kelsij, tu man arī!- Viņš sacīja, skatoties cieši man acīs un vēlreiz noskūpstot mani.

Heyyy!
Es ceru, ka jums patika šis...es nezinu kā to nosaukt. And also, es ceru ka jūs mīlat Harija solo albumu tikpat ļoti, cik es!! Un late late šovs, kurā viņš viesojās!!! Es jums teikšu, KIWI performance, the best i've ever seen!!❤❤❤❤