One Day | ✔️

Iepazīsties ar manu pagātni . #1

Ar acīm ciet , es gulēju tur par parkā uz soliņa, un sildījos siltajā Parīzes saulē. Varbūt tas izklausās ļoti jauki un forši, bet man stāsts pat tuvu nestāv tam . Lai es nonāktu uz šī soliņa un izbaudītu tos siltos saules starus , man bija jāiziet cauri trakai ellei. Lai jūs saprastu mani , pastāstīšu kas ar mani ir noticis pēdējo gadu laikā.
Viss sākas jau ar to kad pēc tautības esmu Koreiete , bet lielāko daļu savas dzīves biju nodzīvojusi Anglijā kur arī aizvadīju savu pusaudžu gadus un skolas gadus, bet ne par to tagad . Man viemēr bija bijušas saspīlētas attiecības ar vecākiem, tāpēc jau diez gan agrā vecumā es biju uzsākusi patstāvīgu dzīvi . Kad mācījos vēl pamatskolā, katru dienu pēc skolas devos uz darbu , tā teikt puslodzes darbu vienā kafeinīcā par apkopēju. Protams man vecāki deva naudu , bet es nevarēju ciest to kad viņi man visu laiku pārmeta to kad tik viņiem esmu liels nasts un tādā garā, tāpēc ar laiku biju atradusi to darbu kafeinīcā un mājās tik rādījos naktīs, jo pa dienām mācījos un pa vakariem strādāju. Tā nu lūk pēc devītās klases es aizgāju prom mācīties pēc iespējas tālāk no mājām un atkal mācījos un strādāju. Jums tagad gan jau rokas jautājums kāpēc es visu laiku strādāju ? Tā teikt man vaidzēja naudu , ne jau lai tur ietu iepirkties ar draudzenēm visu laiku vai ietu uz klubiem , nebūt nē . Man to naudu vaidzēja jo man bija sapnis , sapnis iepazīt šo pasauli , ceļot cik vien varu un atrast šai pasaulē vietu kur jutīšos droši un kur spēšu pavadīt savu atlikušo dzīvi. Varbūt tas skan ļoti naivi , bet tas bija mana bērnības sapnis kuru pašlaik es pamazām īstenoju, bet nu labi , atkal es novērsos no temata. Tā nu lūk kad biju pabeigusi vidusskolu es tur pat tai pilsētā iestājos kursos kur dažu mēnešu laikā tu spēji apgūt konkrētas profesījas pamatus . Protams es izdevību nelaidu garām, un centos apgūt pēc iespējas vairāk , lai man būtu vieglāk šai noslēpumainajā pasaulē izdzīvot. Es biju kādu puss otru gadu gājusi uz kursiem un biju četru profesīju pamatus apgūvusi , video operātora pamatus , raksniecības pamatus, grāmatvedības un tūrisma. Tās tieši bija tās četras lietas kuras bija nepieciešmas lai es savu sapni piepildītu . Protmas tai laikā kad gāju kursos es strādāju , tik šoreiz pa viesmīli vienā kafeinīcā. Lai vai kā, tad kad biju beigusi mācīties, es atgriezos atpakaļ pie vecākiem ar domu kad visi tie kašķi kas bija manā un viņu starpā būs beigušies, bet es rūgti maldījos, tie bija kļūvuši daudz nopietnāki un sāpīgāki.
Puss otru gadu es nodzīvoju pie vecākiem , gandrīz katru otro dienu strīdoties. Protams es strādā pa dienām, bet viņi viemēr atrada laiku lai ar mani pastrīdētos. Visus tos strīdus es spēju pavilkt , līdz vienā dienā viņi pieminēja man diez gan sāpīgu tēmu un meta man to acīs. Kā lai pasaka, kad mācījos vidusskolā man bija viens draugs , tā teikt puisis, viss bija labi , attiecības kā attiecības, līdz kādā vakarā pēc mūsu randiņa zēns dodoties mājās nepaskatījās ceļam malas un viņu notrieca automašīna. Viņš divus mēnešus nogulēja komā un tad vienā negaisa dienā aizgāja no šīs pasaules. Man tas bija liels trieciens , vēl jo projām pa retam grauž tas viss , jo viņš bija mana pirmā simpātīja, mana pirmā mīlestība un puisis. Trakākas jau ir tas kad viņa vecākiem es nepatiku jau tad kad tikos ar viņu , un pēc viņu nāves viņi mani vainoja pie tā kad zēnu notrieca automašīna. Nepietiekot ar to , vecāki , mani miesīgi vecāki arī man sacīju kad tā ir tik mana vaina, kad esmu nelaimes čupiņa, kad visiem tik sliktu nesot un kad tā ir kļūda kad vispār esmu uz šīs pasaules. Jā, miesīgi vecāki man kaut ko tādu viemēr sacīja. Bet labi , atgriežoties pie temata, tai dienā kad strīdējos ar viņiem par viņa nāvi un atkal mazsvarīgām tēmām, es vienkārši nenoturējos un izlaidu visas savas gadu turētās dusmas un pateicu viņiem visu ko domāju. Tai dienā es pirmo reizi mūžā dabūju pļauku no savas mātes un tēva , un protams viņi rokas klēpī neturēdami izmeta mani no mājām. Vienīgais ko es todien spēju paņemt , bija mans koferis kurā uz ātro sametu dažus apģērba gabalus ar hignēnas precēm un somu kurā ieliku savas elektroniskās lietas un kameru . Tā bija pēdējā diena kad es redzēju savus vecākus un jaunāko māsu . Jā, man ir jaunākā māsa , tolaik viņa bija tikai gandrīz piecpatamit gadu un viņa īsti neko nesaprata neko no visas šis situvācījas.
Lai vai kā , todien es devos pārnakšņot pāris naktis pie savas vecās pamatskolas klasesbiedrenes , kur arī izdomāju ko darīt tālāk. Tajās dienās es tiku ar visu skaidrībā, atžirgu no strīda ar vecākiem un uzsāku jaunu laupuspusi savā dzīvē. Vēl šobaldien atceros kā divdesmit otrajā janvārī es nopirku biļeti uz Spāniju, un uzsāku savu sapņa piepildīšanu. Gan jau jums liekas kad man naudas nepietika lai es tā ceļotu , bet tā nav . Tas vispār ir intresants stāsts kā es savu sapni lēnām piepildīju. Man nebija nekāds plāns kur es vēlos doties, kur es palikšu un uz cik ilgu laiku . Tas viss notika spontāni , es ieeju lidmašīnu biļešu mājaslapa , ieraugu kad ir piemēram lēta biļete uz Afriku, nopērku to un pēc dažām dienām jau sēžu lidmašīnā ceļā uz turieni.
Parasti es viemēr apmetos lētās viesnīcās jo man vienai neko daudz ne vaig . Pa dienām es viemēr devos ārpus telpām lai apskatītu tūrisma vietas , lai iemūžinātu skatus un iepazītos ar valsts kultūru. Lieki pieblists , kad tai laikā ka uzsāku savu ceļošanu , es uztaisīju internetā blogu kur dalījos ar savām domām par valstīm kurās biju pabījusi pluss klāt pieliekot nofotogrāfētās bildes vai īsos video.
Tā nu lūk tagad ir pagājis mazliet vairāk kā gads kā viena pati ceļoju pa pasauli , un pašlaik esmu nonākusi Francijā, precīzāk Parīzē. Vispār ir diez gan smieklīgi, es pirms trīm stundām šeit nolaidos, un nevis devos uz kādu viesnīcu pa taisno, bet ar google map palīdzību nonācu šai parkā lai atlaistos. Es laikam izklausos mazliet pēc dīvaines, bet nu tāda es biju. Lieli piebilst kad visa šī laika periodā kamēr ceļoju , man ir tik tas viens koferis un mugursoma, un es pat viegli izdzīvoju ar tik maz mantām.
Godīgi sakot, es par nezinu cik ilgi šeit Francijā uzturēšos, jo parasti es vienā valstī nepalieku ne ilgāk kā mēnesi vai trīs nedēļas, jo viemēr biļešu cenas tik ātri lēkā kad es nekādīgi parasti nevaru izdevību palaist garām.
Vēl jo projām tur pat guļot uz skoliņa, es izvilku no kabatas ārā savu telefonu ar austiņām, un ieliekot tās ausīs , ieslēdzu pirmo dziesmu kas man pagadījās pa ceļam, un acis aizverot ciet no jauna, uzsāku to klusām dziedāt.
Mans īsti bija vienalga uz šo brīdi kad man ir palikuši pēdējie desmit procenti un neesu vēl atradusi viesnīcu kurā apmetīšos. Visticamākais ja telefons izlādēsies pajautāšu vienkārši kādam garāmgājējam kur atrodas tuvākā viesnīca un viss.

Uh, kādas jums ir domas par pirmos stāsta daļu ? ☺️ Jums vairāk patīk stāsti kuros ir vairāk diologs vai monologs ? 🤭
Neaizmirsti nospies zvaigznīti un atstāt komentāru lejā. xx