One Day | ✔️

Viss būs labi. #23

2 nedēļas vēlāk

Bija pagājušas divas nedēļas kopš bijām Londonā, un mums neko labi negāja. Sākumā viss ritēja ļoti labi , bet tad sāka parādīties dažādi sarežģījumi kad tagad ir puse un pusi iespēja kad mēs vispār tiksim atpakaļ uz Koreju. Es jūtos tik draņķigi par visu šo situvāciju, kad biju nolēnusi rīt doties domi un viena pati parunāt par visu šo lietu. Es domāju ja viņi dzirdētu manu stāstu un iemeslu kāpēc vēlos ar māsu dzīvot Korejā, viņi tak piekristu , ne ? Lai nu kā, šo divu nedēļu laikā esmu sazinājusies gandrīz ar visiem puišiem, izņemot Sugu. Es vēl jo projām baidos viņam rakstīt, jo nezinu kā viņš uz to reaģēs, jo savā ziņā man ir bail sabojāt draudzību, ja nu es pārpratu viņa teikto ? Eh, lai nu kā, puiši paši pašlaik ir savā koncertūrē, bet cik sapratu no Jimina , viņi pēc divām dienām atgriežas Korejā. Kad puiši man jautāja par to kā mums šeit iet ar dokumentu kārtošanu, es tik atbildēju kad labi , jo nevēlējos viņus apbēdināt ar to kad ir iespēja kad neatgriezīsimies ar Heiliju.
Pieceldamās no gultas, es piegāju pie spoguļa lai sataisītu matus astē. Cik zinu, Heilija bija izgājusi  ārā lai mazliet pastaigātu pa pilsētu , un nopirku tev kādu nieciņu.
- Ughh.. ko lai es iesāku ?- Uzliekot abas plaukstas sev uz vaigiem , jautāju , un lūlojos sev acīs . Tieši kā biju novērsusies no spoguļa, pa numuriņa durvīm ienāca iekšā Heilija.
- Mia , nāc saszveicinies ar puišiem,- Meitene priecīga sacīja, un iegrūda man rokās savu telefonu. Oh, viņa runā ar viņiem video zvanā.
- Čau puiši ,- plaši smaidot sacīju, un pamāju ar brīvo roku.
- Čau Mia , mēs esam pēc tevis tā noilgojušies,- Tae bēdīgi sacīja, kas lika visiem pamāt ar galvu .
- Es arī esmu noilgojusies pēc jums puiši ,- Viegli uzmetot lūpu , sacīju.
- Mia , tev viss labi ?- Jungkooks saraucot uzacis, jautāja.
- Kādā ziņā ? - Paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāju. Tik tagad pamanīju kad Suga neskatās ekrānā, bet prom . Oh, tik neērti ...
- Tu esi ļoti bāla , un tev zem acīm ir ļoti lilā loki ,- Jungkooks vēl jo projām saraugdama uzacis, atbildēju. Pēc viņa teikta , Suga uzreiz palūkojās uz manis. Mūsu skatieni sastapās uz pāris sekundēm, bet tad es no novērsos.
- Ar mani viss ir labi ,- Īsi iesmejoties sacīju.
- Tiešām ? - Rapmonsters paceļot vienu uzaci uz augušu, jautāja.
- Tik tiešām,- iesmejoties atbildēju.
- Heilij, viņa tiešām viss ir labi ?- Jhops saraugdams uzacis , jautāja manai māsai.
- Jā, vienkārši viņa maz guļ,- Heilija nopūšoties atbildēja, kas lika man nosodoši paskatīties uz viņas.
- Viņiem tas nebija jāzin, Heilij,- dusmīgi norūgdama, atdevu māsai atpakaļ telefonu, un iekāpu gultā lai paskatītos kas jauns blogā.
- Mia , nedusmojies uz māsas, mēs vienkārši uztraucamies par tevi,- Jimins skumji sacīja. Es varu derēt uz simts punktiem , kad viņš bija sataisījis savas suņa actiņas kad to sacīja.
- Viss labi Jimin, es nedusmojos ,- iesmejoties pabļāvu , un aizvēru datoru . Man itkā būtu laiks doties prom.
- Heilij, tu paliec viena uz kādu laiciņu, man ir jāiziet darīšanās,- Pasmaidot sacīju māsai.
- Labi ,- viņa pamājot ar galvu , atbildēja.
- Attā puiši, bija jauki ar jums parunāt ,- iesmejoties sacīju, un pamājot ar roku devos ārā no numuriņa.

- Tagad saki godīgi Heilij, kāda tad patiesībā ir situvācija jums tur ?- Jungkooks nopūšoties jautāja, kas lika uzreiz Suga ar ielūkoties ekrānā.
Man tik ļoti negribās viņiem teikt patiesību , bet ilgāk vairs nevar slēpt to . Zinu kad pēc tam no Mias dabūšu kārtīgi, bet viņiem ir jāuzin patiesība.
- Godīgi ? Slikti ,- Nopūšoties atbildēju.
- Kā tas ir ?- Jins norījot siekalas, jautāja.
- Dome nevēlas apstiprināt mūsu došanos uz Koreju dzīvot,- Īsi pasmaidot atbildēju.
- Cik liela iespēja ir kad jūs varēsiet šeit pārvākties ? - Rapmonsters saraugdama uzacis, jautāja.
- piecdesmit pret piecdesmit ,- novēršot skatienu no kameras, atbildēju.
- Tā nevar ,- Tae iebļaudamies sacīju.
- Es piekrītu viņam, tā nevar , jums ir jādzīvo šeit,- Jungkooks skumji sacīja.
- Sanāk kad ir iespēja kad mēs jūs vairs nesatiksim, ne tā ?- Suga klusi jautāja, un lūkojās uz savām rokām.
- Diemžēl,- Nopūšoties atbildēju. Zēns dzirdot manu atbildi , vienkārši piecēlās kājās uz aizgāja prom.
- Nabaga Suga ,- Jins klusām sacīja , kas lika pamāt pārējiem ar galvu .
- Nesapratu,- apmulsusi sacīju.
- Viņi ar Miu tak ir ļoti labi draugi , priekš viņa tas būtu lieks trieciens ja viņa vairs neatgriestos,- Jhops īsi pasmaidot, atbildēja.
- Ā, nu jā ,- pamājot ar galvu , sacīju.
- Bet kāpēc Mia mums pati neteica kad viss ir tik slikti ?- Jugkooks paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāja.
- Viņa nevēlējās jūs sāpināt ,- nopūšoties atbildēju, un novērsu skatienu no kameras.

Es nespēju tam noticēt. Kāpēc Mia pati neteica kad viss ir tik slitki ? Es ne par ko nevēlos lai viņa paliek Anglijā. Kaut vai es ar viņu neesmu visu šo laiku kontaktējies, un iespējams esmu arī izpostījis draudzību, man tik un tā vaig viņu šeit. Turklāt man tik ļoti sirds sāpēja redzēt viņu tik nomocītu , ak vai . Kaut es spētu viņai palīdzēt, bet es nevaru , man nav nekādas iespējas.
Tātad šāda ir mīlestība , ja ? Tu uztraucies par otru cilvēku vairāk kā pats par sevi, tu jūti līdzi katrai viņa emocijai un laimīgajam mirkli. Ja tiešām šī ir mīlestība, tad es tik tiešām esmu pamatīgi iekritis. Viņa nodorbina mani galvu visu dienakti , lai arī kā es censtos viņu dabūt no savas galvas ārā, man nekas nesanāk.
Ienāgdams savā numuriņā, es apsēdos gultā un saķēru ar abām rokām savu galvu. Man viņai ir jāuzraksta, es nevaru visu mūžu ignorēt to kas notika Korejā. Paņemdas telefonu, es jau taisījos viņa rakstīt, kad pēkšņi kāds sāka kluvēt man pie durvīm. Aizbloķēdams telefonu, es to atstāju tur pat gultā, un devos pie durvīm . Atverot tās vaļā, man pretī raudzījās Jungkooks.
- Drīgst ienākt ?- Zēns paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāja. Es tik pamāju ar galvu, un ielaidu zēnu savā numuriņā.
Pēc tās dienas kad Jungkookam pastāstīju par savām jūtām pret Miu, mēs abi divi palikām ļoti tuvi. Pārējie ir to pamanījuši, bet neko nav prasījuši mums.
- Tu ar viņu esi sazinājies Suga ?- Jungkooks apsēžoties manā gultā, jautāja.
- Vēl nē, bet man bija doma tieši viņai rakstīt, bet tu mani iztraucēji,- nopūšoties atbildēju zēnam.
- Ak , piedod, bet ja var zināt, ko tu viņai taisies rakstīt ?- Zēns zinkārīgi jautāja.
- Godīgi sakot , nezinu, - Iesmejoties atbildēju.
- Izdomāsi, bet galvenais uzraksti viņai, ir jau ilgs laiks pagājis,- Zēns viegli pasmaidot sacīja.
- Tas gan ,- Nopūšoties sacīju.
- Vispār es nācu šurp jo vēlējos tev pajautāt kā jūties ,- zēns viegli pasmaidot sacīja.
- Godīgi sakot ļoti slikti, pēc tā ko pateica Heilija es ļoti dausmojos, bet atnākot uz numuriņu kārtīgi saskumu,- Iesmejoties rūgtos smieklos , sacīju.
- Hey, viss būs labi , Mia nav tas cilvēks kas tik viegli padosies, es ticu kad viņa visu nokārtos,- Zēns uzliekot roku man uz pleca, sacīja, un pēc tam pasmaidīja plašu smaidu.
- Es ļoti ceru kas tev ir taisnība,- viegli atsmaidot, sacīju zēnam, un nopūtos.
Es tiešām ļoti ceru kad viņam ir taisnība.