One Day | ✔️

" Tā nav pareizi. " #21

- Labrīt Heilij , kā gulēji ?- Smaidot jautāju māsai , un vēroju kā viņa ielejot glāzē sulu , apsēžas man pretīm.
Vakardien mēs ar Sugu pavadījām laiku līdz pašam vakaram, un pārodoties mājās, Heilija jau gulēja, tāpēc nesanāca ar viņu parunāt par manu ideju, bet ar Cha Eunwoo gan paspēju. Brālēns protams pozitīvi uzņēma manu sacīto , un sacīja kad palīdzēs man vien kā var. Mani ir liels prieks kad man ir tādi draugi un brālēns kuri ir tik ļoti pretīmnākoši.
Lai nu kā, es biju nolēmusi ar Heiliju tagad parunāt par to visu.
- Labrīt, ļoti labi , kā tu ? Un vispār kur tu visu dienu biji vakar ?- Meitene paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāja.
- Es arī labi , un vakardien visu dienu pavadīju ar Sugu,- pasmaidot vieglu smaidu , atbildēju.
- Kas īsti ir starp tevi un Sugu ? No zēnu teiktā nevar neko saprast, bet no malas izskatās kad starp jums valda kaut kāda ķīmiska formula, kuru nekādīgi nevar saprast,- meitene nopūšoties sacīja.
- Amm, labi ? Tas izklausījās ļoti dīvaini, bet starp mums nav nekas vairāk kā draudzība,- Skumji pasmaidot atbildēju māsai, un aizgriezos lai viņa neredzētu manu skumji smaidu.
- Bet tu gribētu ko vairāk , ne tā ?- Meitene klusām jautāja.
- Kāpēc tu tā domā ?- Paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāju.
- Es esmu tava māsa Mia , es redzu tev cauri ,- Meitene nopūšoties atbildēja, un pēc tam pasmaidīja.
- Labi pietiek runāt par šo, pašlaik man ir kas svarīgāks ko vēlos ar tevi abspriest,- Īsi pasmaidot sacīju.
- Kas tad ? Bet mēs varam ātri to izrunāt ? Jo man ar Jungkooku drīz būs jāiet ārā skriet,- meitene plaši smaidot , sacīja.
- Atcel šī rīta skrējienu, jo šaubos kad šī saruna būs īsa ,- Nopūšoties sacīju.
- Am, labi ,- meitene apjukusi sacīja, un ātri ko sāka rakstīt telefonā. Es ļoti ceru kad viņa piekritīs mani idejai.
- Labi , esmu visa sava uzmanība tagad ,- meitene iesmejoties sacīja.
- Tev tak šiet Korejā patīk, ja ?- Īsi pasmaidot, jautāju.
- Protams, pat ļoti ,- Meitene plaši smaidot atbildēja.
- Un ja es tev teiktu kad man ir doma kad mēs abas varētu šeit palikt uz visu dzīvi , ko tu teiktu par to ?- Klusām jautāju, un beigās vāji pasmaidīju. Meitene dzirdot manu jautāju, sākumā sarauca uzacis, un pēc tam plaši sāka smaidīt.
- Tu gribi teikt kad mēs paliksim šeit ? Ak Dievs, tas ir lieliski ,- meitene plaši smaidot , sacīja.
- Oh, man ir prieks kad tev patīk šī ideja , bet mums ir jālidot vispirms atpakaļ uz Angliju ,- nopūšoties sacīju.
- Ko ? Kāpēc ?- meitene apmulsusi iesaucās.
- Mums tur ir jānokārto dokumenti par dzīvošanu šeit ,- Īsi pasmaidot atbildēju.
- Bet kad mēs lidosim ?- viņa skumji iesmejoties jautāja.
- Es tieši domāju šodien pirkt biļetes, uz rīdienu,- pasmaidot atbildēju meitenei.
- Jau rīt ? Kāpēc tik ātri ?- viņa šokēta jautāja.
- Jo ātrāk mēs visu to nokārtosim, jo vieglāk būs,- nopūšoties atbildēju, un atvēru datoru lai dotos nopirkt biļetes.

- Jungkook, ko tu šeit tik agri dari ?- Jimins šokētu ievaicājās, un sarokojās ar Jungkooku.
-  Es nedrīgstu ātrāk ierasties ?- Zēns dusmīgi norūca , un apsēdās man blakus. Dīvaini, viņš parasti tā neizvedās.
- Nu cik es sapratu , jūs tak ar Heiliju sarunājāt katru doties skriet ,- Jimins nopūšoties sacīja.
- Viņa pateica kad šodien nesanāks, - Zēns nopūšoties sacīja.
- Kāpēc ?- paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāju.
- Nezinu , viņa man neteica ,- Zēns paraustot plecus , atbildēja.
- Nu skaidrs , - Gari sacīdams novilku .
- Puiši, Mia tikko uzrakstīja kad ar Heiliju drīz ieradīsies, kaut kas esot mums jāpasaka ,- Rapmonsters īsi pasmaisot , sacīja.
- Kāpēc viņa viemēr tev raksta kad ieradīdies, nevis kādam citam ?- Jins nepmierināts jautāja.
- Nezinu tak ,- Rapmonsters iesmejoties atbildēja. Pēkšņi man kabatā telefons novibrēja, lēnam izvelkot to ārā, pamanīju kad man ir atnākusi īziņa no Mias.

Mia 🎀

Čau, ceru kad esi arī ar pārējiem , jo drīz ieradīšos pie jums ar Heiliju. Kas svarīgs jāpasaka. :)

Es

Čau, jā esmu. Tad gaidīšu jūs. ;)

Aizsūtīdams īziņu, ieliku telefonu atpkaļ kabatā , un tikai tagad pamanīju lad Jugkooks skatās uz manis.
- Ko ?- Paceldams vienu uzaci uz augšu , jautāju.
- Viņa pat tev atsevišķi uzraksta kad ieradīsies, šausmas,- Jungkooks iesmejoties sacīja.
- Tu zini kad nav labi lasīt svešu īziņas ?- dusmīgi norūgdams , jautāju.
- Es zinu , bet mēs neesam sveši , pluss es nevienam to neteikšu , neuztraucies ,- Jungkooks plaši pasmaidot, sacīja, un tieši pa durvīm ienāca iekšā abas meitenes .

Ienākot iekšā pie puišiem , visi pievērsa mums abām uzmanību.
- Čau Mia , - Tae plaši smaidīdams, sacīja, un apskāva mani, pēc zēna sekoja arī visu pārējie izņemto Sugu .
- Ko tu mums vēlējies pateikt ?- Rapmonsters jautāja, un apsēdās man pretī uz zemes.
- Es par īsti nezinu kā lai to iesākt ,- neveikli iesmejoties, sacīju.
- Sāc no paša sākuma,- Jimins plaši smaidot, sacīja.
- Tātad , pēc ilgas domāšanas un citu padomu jautāšanas, es nolēmu kad mēs ar Heiliju paliksim Korejā dzīvot , tā pa visam,- plaši smaidot sacīju.
- Ak mans Dievs, tas ir lieliski,- Jungkooks sacīja, un apskāva Heiliju. Meitene apjukusi atrāvās, un bija manāms kad nosārkst.
- Bet tas nav viss ,- Heilija nopūsdamās sacīja.
- Kad tad vēl ?- Jhops apjucis jautāja.
- Mums abām ir jādodas uz Angliju lai nokārtotu dokumentus par dzīvošanu šeit,- īsi pasmaidot sacīju.
- Bet tas kau ir labi , kad jūs lidojat ?- Jins smaidot jautāja.
- Rīt pēcpusdienā ,- Nopūšoties atbildēju.
- Ko ? Kāpēc tik ātri ? Tas nozīmē kad mēs jūs abas ilgi neredzēsim ,- Jungkooks skumji sacīja.
- Kāpēc ilgi ?- Heilija apjukusi jautāja.
- Mēs pēc četrām dienām brauca uz koncertūri kad būs trīs nedēļas,- Suga salti noskaldīja, un sastapās ar manu skatienu. Zēna acīs bija redzamas tās pašas emocījas kuras redzēju tai dienā kad aizbraucu prom no viņiem pirms trīm gadiem, bet šoreiz zēns zināja kad es varu arī vispār nekad neatgriesties.
- Mēs pašas būsim prom kādu mēnesi , vai vispār netgriezīsimies,- Pasmaidot sacīju, bet pēdējo teikuma daļu izrunāju klusām.
- Kā tas bija jāsaprot ?- Tae apmulsis jautāja.
- Tā kad viņi var neapstiprināt dokumentus par dzīvošanu Korejā un mums būs jāpaliek Anglijā,- nopūšoties atbildēju.
- Nē, tā nevar , jums šeit abām obligāti jādzīvo ,- Jimins skumji sacīja, un ātri apskāva mani.
- Es jau arī ļoti vēlos šiet palikt , bet tad jau redzēs kā viss izvērsīsies,- Īsi iesmejoties sacīju, un piecēlos kājās lai aizietu apsēstis blakus Sugam.
- Es negribu lai tu aizbrauc ,- zēns ar aizlūzušu balsi , sacīja.
- Es ar nevēlos braukt prom , bet man ir jābrauc ja vēlos šeit palikt uz visu dzīvi ,- nopūšoties sacīju.
- Bet tu vari arī neatgriesties,- viņš ar sāpinātu skatienu , lūkodamies uz manis , sacīja.
- Es apsolu kad atgriezīšos ,- apskavojot zēnu , klusus sacīju, un pēc tam atraudāmās ielūkojos viņa acīs.
- Tas nav pareizi ,- Zēns pēkšņi čukstus sacīja.
- Kas tad ? - Apjukusi jautāju.
- Tas kad tu liec manai sirdi sisties simtreiz ātrāk nekā vaidzēju ,- viņš lūkodamies man dziļi acīs , atbildēju , un pēc tam aizverot acis , nopūtās.