Vēlies uzmanīgi

65

LORETA

No rīta pamodos ar neticami vieglu sajūtu. Pēc tantes procedūrām jutos kā gluži cits cilvēks. Un iekšējās sajūtas arī bija izmainījušās. Sarūgtinājums par Jāņa izturēšanos bija kaut kur pagaisis. Tagad man vairs nebija jāmeklē iemesli, kāpēc tā noticis. Varbūt pat varēju justies pateicīga Sofijai, ka šoreiz viņas burvestība bija arī kaut kam noderējusi - bez tās es varbūt arī neuzzinātu, ka mūsu attiecības bija attīstījušās tikai manas vēlēšanās dēļ. Ja nebūtu princeses izgājiena, mēs varbūt vēl ilgi viens otru mocītu, nesaprazdami, kas par vainu.

Acīmredzot nevarēja tā vēlēties pa labi un pa kreisi. Ja ir tāds spēks, tas bija jāmāk savaldīt. Viena nepareiza doma emociju uzplūdā, un tu spēj izmainīt visu savu dzīvi. Un ne tikai savu. Kas to lai zina, varbūt Jānis, ievilkts manos nagos, es pie sevis pasmīnēju, arī nejutās īsti laimīgs.

Bet vai man vajadzēja to viņam izstāstīt? Par laimi, tagad sapratu arī, ka pagaidām puisim nevar īsti uzticēties. Jā, viņš ir godīgs, apzinīgs, centīgs un seko noteikumiem, bet diemžēl ne tiem, kuriem vajadzētu.

Bet arī tas drīz tiks pārbaudīts. Nez kā noritēs nākamās dienas? Varbūt kādā no tām svešā uzsūtīs savu kārtējo dēmonu? Klusuma un miera brīdis kaut kā bija ievilcies uz veselu mēnesi - neviens nebija nekur manījis jaunus dēmonus. Nē, es, protams, par to nesūdzējos, bet nojautu, ka tas ir klusums pirms vētras. Bet kad? Ja nu viņa parādās kādā no eksāmenu dienām? Ja nu viņa, visiem Vikkas kopas augstākajiem redzot, sāk uzsūtīt man dēmonus, un es, cīnoties pret viņiem, augstākajiem atklāju par daudz? Ja nu pēc tādas spēju izrādes mani sāk uzskatīt par kopai neuzticamu, bīstamu?

Laikam drīz vien to uzzināšu. Es jutos tam gatava. Diez vai es biju izlasījusi pilnīgi visu, bet noteikti visu, kam biju tikusi klāt.

Vēl viens faktors, kas nodarbināja manu prātu, bija pati uzņemšanas ceremonija. Es tajā uzzināšu, kas esmu. Ja līdz šim tante to zināja, bet neparko neatklāja, sakot, ka tas ir bīstami, tad jau, tiklīdz visi to uzzinās, arī pastāv briesmas, tās, no kurām mamma mani visu laiku slēpusi. Bet kādas tieši? Pati karaliene? Ja man, tantei un Karlīnai uzbruks, kurā pusē nostāsies tie, ko tagad uzskatu par uzticamiem? Varbūt zaudēšu arī Gaja, Kaspeja, Gustava un dvīņu uzticību? Un kas notiks tad?

Tik daudz nezināmo, bet mani nomierināja doma, ka tante tajā visā mani sūta, labi sagatavotu. Viņa nebūtu tik mierīga, kāda bija vakar, kad runājāmies. Viņa tikai atkārtoja, ka man viss kļūšot skaidrs ceremonijā. Un, šķiet, Gajs jau zināja, kas esmu, bet vienalga palika mums uzticīgs. Tas izteica daudz.

Es beidzu prātot un sāku posties šodien paredzētajam teorijas eksāmenam. Mēs ar tanti un Karlīnu pabrokastojām kopā, bet tad viņas pirmās aizsteidzās uz skoliņu uzņemt augstākstāvošos. Eksāmens noritēja trijās grupiņās, kuras bija izveidotas pēc nejaušības principa. Sauca iekšā pa vienam. Man tika pēdējā grupa ar cilvēkiem, kurā bija vien pāris uzticamie un Jānis, tāpēc sarunas diez ko neraisījās, izņemot apmanīšanos ar pieklājības frāzēm.

Mēs ar Jāni palikām pēdējie gaidīt savu kārtu. Jānis bija ieurbies kādā grāmatā, un es prātā atkārtoju dažādus tematus. Tad iekšā iesauca viņu un, kā man šķita, tirdīja ilgāk nekā pārējos. Cerēju, ka viņam izdosies visu nokārtot. Ar smīniņu nodomāju, ka arī ar mācībām esmu viņam palīdzējusi - gan abi viens otru mācījām, gan es viņam "pārraidīju" izlasīto.

Kad viņš iznāca pa durvīm, es ignorēju viņa atsvešināto sejas izteiksmi un pajautāju: "Nu, kā klājās?"

"Šķiet, diezgan labi. Vismaz tā vajadzētu būt, jo teica, ka nokārtoju," viņš, atturīgi smaidīdams, atbildēja.