Vēlies uzmanīgi

19

Es skatījos te uz tanti, te uz vilku, kurš tagad nesēdēja, bet, piecēlies kājās, mīņājās. Jādabū asinis no vilka.

"Un vilks zina, ka tas jāizdara? Zina, ka jādod savas asinis?" jautāju tantei.

"Nē, nezina. Viņš tikai jūt, ka kaut ko vajag vēl. Dzīvniekam tas ir tikai impulss instinkta līmenī. Tam tas nozīmē, ka ir kāds varens spēks, kas spēs to pasargāt, tas ir, tu. Un vilks darīs to pašu - sargās tevi līdz pēdējam elpas vilcienam, palīdzēs, kā vien spēs, rūpēsies par tevi kā par sava bara locekli. Ja vilks iekļūs nelaimē, tu uzreiz jutīsi. Un tev būs tam jāpalīdz. Ar asins zvērestu jūs abi uzņemsieties šos jaunos pienākumus un stiprināsiet saiti."

"Vai šim rituālam ir kāda burvestība?"

"Nevienas konkrētas. Taču nekur nav teikts, ka burvestību izmantot nedrīkst. Turklāt vilks jau ir drošajā teritorijā. Tas, manuprāt, būtu jāizmanto. Bet viss process jāizdomā pašai. Pēc tam vilks gribēs kādu laiciņu ar tevi pavadīt kopā, labāk iepazīties. Es sagatavošu gaļas gabalu, ko tam iedot, bet tu ķeries klāt."

Tante Izabella aizgāja uz māju, bet es gāju pie vilka, pastiepusi augšup vērstu roku tā virzienā. Kad piegāju klāt, vilks paostīja manu plaukstu un pieglaudās tai. Es pakasīju dzīvnieka pakakli, domādama, kā lai paveic to, kas man jādara.

Tad man ienāca prātā ideja, un es aizsteidzos uz savu istabu, pirms tam pateikdama vilkam, lai pagaida. Izskatījās, ka dzīvnieks saprata. Atgriezos ar adatiņu rokās.

"Nu, vilciņ, tas mums jāpadara. Diez, kur vilkiem ir nesāpīgākā vieta?" es teicu, glaudīdama dzīvnieka galvu un muguru. "Ja būtu kāda zālīte, kas varētu tevi iemidzināt..."

Tad es atcerējos, ko spēju paveikt. Kāpēc man vilks būtu jāiemidzina, ja es varu vienkārši vēlēties?

"Kaut mums abiem nesāpētu adatas dūriens!" skaļi teicu un, notupusies uz ceļiem, iedūru vilka priekšķepā.

Tad ar to pašu adatu es iedūru sev rādītājpirkstā un, sagaidījusi, līz parādās asinis, pieliku pie dzīvnieka dūriena vietas, kur jau bija parādījusies sārta pilīte. Mūsu asinīm bija vienāda krāsa. Tā nemaz vairs nevarēja pateikt, kuras ir manas, bet kuras - vilka asinis. Es prātoju, kā tas sajuta, ka mēs būsim dvēseles radinieki, kā mani uzmeklēja. Vai tas ilgi klaiņoja pa mežu, mani meklēdams? Vai tas vienkārši gadījās tuvumā un izdomāja, ka būsim radinieki? Un kāpēc tieši mēs? Vai to izlemj nejaušība? Vai tas jau iepriekš izlemts?

Pēkšņi mani pārņēma jocīga sajūta. Vienu brīdi pat padomāju, ka vilka asinis, nokļūstot manā asinsritē, ir to saindējušas. Sāka griezties galva. Un tad es pēkšņi it kā skatījos pati uz sevi, no vilka skatapunkta. Es redzēju savās acīs pārsteigumu un pati (vai vilks?) sajutos pārsteigta. Tad mēs vienkārši viens otru pētījām, jusdami viens otra tuvumu. Mēs izjutām, ka piederam viens otram. Es apsolīju vilkam būt blakus, kad vien tam mani vajadzēs. Es pateicos, ka tas izvēlējies mani. Es domās teicu, ka tas man ir iepaticies.

Tad tāda ir saiknes nostiprināšana! Man ienāca prātā paskatīties arī uz pasauli ar vilka acīm. Dzīvnieks pagrieza galvu uz sānu, un es skatījos ar tā acīm. Visu redzēju daudz skaidrāk. Zālītē tālāk spēju saskatīt mazās skudriņas. Redzēju, ka tālāk kokā sēž strazds. Tad sajutu gaļas smaržu. Tātad es spēju arī izmantot citas dzīvnieka maņas, ne tikai redzi. Forši! Es saklausīju tālumā soļus. Skatījos skaņas un smaržas virzienā, un tur uz šejieni nāca tante Izabella ar palielu bļodu rokās.

"Tas tev, draudziņ", es vilkam teicu, pārraudama saikni. "Pamielojies!"

Tante uzmanīgi nāca tuvāk. Es piegāju pie viņas, atdevu adatu un paņēmu bļodu, jo arī vilks nedaudz baidījās. Tante devās atpakaļ, lai netraucētu vilka maltīti.