Vēlies uzmanīgi

60.

Šo nodaļu veltu 

LORETA

Kad jau likās, ka mana sirds izkāps pa muti ārā, es sakopoju visu savu apgūto informāciju un atminējos, kā izslaucīt manu prātu tīru no visa, kas tajā centies iespiesties, bet tas, protams, neizdevās. Svešiniece vai svešinieks, ja nu gadījumā tas bija cits, bija padomājis par visu - manu apziņu kaut kas bloķēja.

Tā nu es traucos pa mazo ceļu, nemaz nezinādama, kurp tas ved. Aizmugures logā atkal kaut kas ietriecās, un es dzirdēju to nokrakšķam vēl vairāk. Prāts drudžaini darbojās, censdamies atsaukt atmiņā visu lasīto informāciju, lai izdomātu, kā rīkoties. Apzinājos, ka, radījumiem iekļūstot manā auto, man noteikti būtu maz izredžu. Tātad man bija jāizdomā drošākais veids, kā izkļūt no auto ārā, lai ar situāciju tiktu galā, nejūtoties iespundēta un ierobežota.

Sapratu arī, ka uzbrucējs varētu būt dēmons ar spēju ietekmēt pretinieka apziņu - tieši tāpēc es redzēju koku un vampīrus. Tādi radās, ja tika pārņemts kāds pārākais. Vai tiešām svešā, ja tā bija viņa, būtu rīkojusies tik ārprātīgi un pārdroši? Bet, ja tas bija kāds cits, tad kādā nolūkā? Kāpēc tieši mani? Es nebiju nevienam pazīstama. Es nebiju nevienam nodarījusi pāri.

Lai vai kā, uzturēties auto vairs nebija droši. Varēju jau lūgt eņģeļa palīdzību, bet gribēju tomēr mēģināt vispirms pati tikt galā. Nezinot, kas tas par pretinieku, negribēju pārāk daudz atklāt par sevi - parādot, ka man ir saikne ar eņģeļiem, iespējams, padarīšu sevi par vēl lielāku mērķi.

Auto vēlreiz tika pacelts gaisā un triekts pret zemi. Šoreiz kaut kas nokrakšķēja auto piekarē. Apkārt sākās mežs. Es ievēroju mazu meža celiņu, kurā iegriezos, un spēji nobremzēju. Es steidzīgi izlēcu no auto ārā un vēlējos, kaut manu apziņu nekas nespētu ietekmēt. Tad lūkoju pēc pretinieka. Redzēju neskaitāmu vampīrveidīgo stāvus gaisā visapkārt, bet tie viens pēc otra it kā izkūpēja gaisā, un to vietā manā priekšā parādījās dēmons, kura veidols mainījās, pārtopot par man zināmajiem cilvēkiem. Es savā priekšā redzēju te Unu, te - mammu, te - Mingu, te - krustmāti vai Karlīnu, te - Gaju vai Kaspeju.

Bet es ātri vien izslīdēju no šoka stāvokļa, atgādinot sev, ka to dara dēmons-apziņas ietekmētājs, un strauji centos raidīt tā virzienā strāvu. Tajā pašā laikā man pēkšņi blakus parādījās Kaspejs, kurš arī nekavējoties raidīja savu strāvu. Protams, kā jau tas bija paredzams, dēmons tik vienkārši nepadevās. Bet, atšķirībā no citiem līdz šim manis satiktajiem dēmoniem, šis īpatnis dzenāja mūs pa visu mežu it kā spēlēdamies. Tas nemaz necentās ātri aizbēgt vai ieņemt mūsu ķermeņus. Tas vienkārši, pat gandrīz garlaikots, laiski izvairījās no mūsu mēģinājumiem to notvert, un tādā veidā pagāja diezgan ilgs laiks.

"Varbūt tas cenšas mūs nokausēt," es Kaspejam domās vēstīju, pirms tam vēloties, lai manas domas nav iespējams nolasīt no malas. "Tas ir apziņas ietekmētājs. Man pirms tam rādījās dažādas halucinācijas. Manuprāt, to visu dara svešiniece. Kas vēl cits to visu izraisītu? Varbūt viņa mūs nokausēs un tad sūtīs vēl vienu dēmonu vai tamlīdzīgi. Kāds vēl tam varētu būt iemesls?"

Kaspejs domās man piekrita, bet viņam nebija skaidrs, ko iesākt. Ar domu spēku ieteicu abiem pa iedomāta apļa līniju dēmonam pavirzīties apkārt pa labi, nostājoties citā pusē, un pēkšņi apstrādāt ar strāvu, varbūt tā izdotos pārsteigt nesagatavotu.

Uz trīs-četri to arī darījām. Strāva nešķīsteni skāra, bet tas ar strauju lēcienu augšup bez aizķeršanās no tās izrāvās un palika augstu gaisā virs mums. Tad tas sāka griezties riņķī kā balerīna piruetē un izstiepa uz sāniem abas rokas. Pēc mirkļa visi koki, kas mums bija apkārt, sāka brakšķēt un liecās uz mūsu pusi. Viens koks sāka gāzties, un mēs tagad centāmies izvairīties no tā. Tas nogāzās tā, ka zeme norībēja un sakustējās. Tad redzējām, kā liecas nākamais koks, tad nākamais un nākamais, un mēs no tiem joņojām projām katrs savā virzienā.