Vēlies uzmanīgi

1.

Kaut kad nākotnē.

Es stāvu uz liela akmens mežā. Ir nakts, starp kokiem pilnmēness gaismā ceļas migla, kūpēdama kā tāda dūmaka. Spēcīgs vējš purina manus matus uz visām pusēm, bet es to izbaudu. Priekšā, cik vien mēness gaismā spēju saskatīt, starp kokiem, ceļos nometušies, ar skatu pret mani tup daudzi cilvēki. Viņi visi klanās manā priekšā, piespiezdami pieri miklajai zemei. Es jūtos viņiem piederīga. Es jūtu, ka man kaut kas viņu labā jāizdara.

Tad, pamājusi ar galvu, uzgriežu viņiem muguru, nolecu no lielā akmens, paņemu rokās sūnās iedurtu zobenu, kura asmens notriepts ar asinīm, un dodos dziļāk mežā.

Tagadne.

Ak, Loreta, es sev domās uzbļāvu, klīstot viena pati pa naksnīgās pilsētas ielām, saraudamās pie katra mazākā troksnīša un izvairīdamās no tumšām ielām vai stūriem. Kas man lika tik ilgi aizsēdēties pie draudzenes? Abas bijām tā aizrāvušās ar mājas lapas taisīšanu savam jaunajam uzņēmumam, ka nepamanījām, cik ātri aizsteidzas laiks. Un tieši tāpēc es nokavēju pēdējo autobusu uz mājām, paliekot kājiniekos. Un, protams, mobilais telefons, kā vienmēr, kad ir vajadzīgs, izdomā nosprāgt, bet es neapjēdzu laicīgi to pielikt pie vada.

Tagad būs jāsoļo četri kilometri, četri gari kilometri, skatoties uz visām pusēm, izvairoties no žūpām un trīcot bailēs. Kāpēc es nevarēju būt drosmīgāka? Jau tumsa vien iedzina mani panikā, kur nu vēl neizprotami trokšņi, kādu pilsētas naktī bija pat pārāk daudz. Man vienalga, ka tas bija kaķis, kurš rokas atkritumu tvertnē, vai sikspārnis vecākas mājas bēniņos. Tie mani biedēja, un ar to viss ir pateikts.

Es sakrustoju rokas, sevi apskaudama un vēlēdamās, lai šāds vairogs spētu pasargāt no visa. Un tad nelaimīgi atskārtu, ka īsākais ceļš mājās ved pa mazām ieliņām, kurās ir daudz tumšu stūru, kaķu un citu mošķu. Tāpēc izdomāju nogriezties no sava ceļa, virzoties uz lielās ielas pusi, kura ir vairāk izgaismota ne tikai ar laternām, bet arī veikalu izkārtnēm.

Jau redzēju savā priekšā vairāk gaismas, kad man aiz muguras atskanēja skaļš troksnis. Es palecos, aizspiedu muti ar rokām un lēnām atskatījos, lai noskaidrotu, kas tas bija. Ar riebumu redzēju, ka ir apgāzusies kārtējā atkritumu tvertne, par kuras saturu savā starpā cīnījās divas žurkas. Pārņēma sajūtu mikslis - no panikas līdz riebumam un tad - atvieglojumam. Brīdi pastāvēju, censdamās normalizēt savu no bailēm saraustīto elpu, tad griezos riņķī, lai turpinātu savu ceļu.

Vēl vienu reizi atskatīdamās atpakaļ, lai izslēgtu iespēju, ka žurkas man seko un cenšas apēst dzīvu, nepamanīju kaudzē samestus dēļus. Man tajos sapinās kājas, un es kritu. Jocīgi, ka vēl nevienu reizi neesmu šovakar iebļāvusies! Arī tagad, kad manu kāju cauršāva sāpes, cietu klusu kā tāds partizāns. Apsēdos uz netīrās ielas un tumsā mēģināju ieraudzīt, kā izskatās mana kāja. Sapratu, ka esmu to zem ceļgala sadūrusi ar naglu. Piespiedu brūcei plaukstu un brīdi sēdēju, sakodusi zobus un šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, gaidot, kad pierims sāpes.

Visu nakti es te taču nevaru sēdēt. Slējos augšā, lai ietu tālāk, bet sapratu, ka tik viegli tas nebūs izdarāms. Lēnām kustējos lielās ielas virzienā, saprazdama, ka būs jāmeklē palīdzība. Varbūt ieiešu kādā klubā, gan jau ka kāds man palīdzēs.

Pēc kāda laika, kas man likās vesela mūžība, es sasniedzu lielo ielu, nogriezdamās vajadzīgajā virzienā. Cik vien gāju, visi veikali, aptiekas, iestādes bija ciet. Nemanīju arī nevienu cilvēku. Garām pa šo laiku pabrauca tikai divi auto. Jau likās, ka sabrukšu, jo kāja ļoti sāpēja un nevarēju to vairāk pacelt, tapēc vilku aiz sevis.

Dažus metrus tālāk pamanīju kustību. Tur vīrietis, nospiežot un izmetot savu cigareti, iegāja iekša pa kādām durvīm. Tuvojās mans glābiņš, kurā, iespējams, atradīsies arī kāds lādētājs, lai es varētu sazvanīt otru labāko draugu - Ralfu, kurš nogādātu mani mājās.