Vēlies uzmanīgi

22

A/N: Piedodiet, ka pēdējā laikā tā kavējos. Nav vieglākais periods manā dzīvē. Bet rakstu pie katras izdevības. Viens labums jums par to tiks: no šī brīža manā stāstā sāksies action. Būs vairāk darbības, dažādu saspringtu situāciju un baiļu. Būs arī romantika. Lai labi lasās!

Tā kā vizītes uz pili dēļ biju nokavējusi abas nodarbības, tante mani mācīja pēc vakariņām. Karlīnai visu vajadzēja atkārtot otru reizi, par ko viņa apmierināta nebija.

"Stulbā medicīna! Es to šodien vienreiz jau darīju," viņa pukstēja, mēģinādama no dažādām zālītēm pagatavot ziedi asins apturēšanai. "Vai tai asinszālei obligāti tik ilgi jāstāv tajā stulbajā šķīdumā un pēc tam uz uguns? Nevar visu ātrāk?"

"Nē, nevar," tante, sēdēdama pie galda un vērodama mūsu panākumus, mierīgi atbildēja.

"Man ir stihiju spējas, kāpēc būtu jāniekojas ar šo? Ar stihijām nav jāčammājas, tur viss notiek ātri un turklāt man labi padodas. Bet šitā ņemšanās ar augiem un minerāliem gan nav mana."

"Labi, ej," tante joprojām mierīgi atbildēja. "Varbūt tuvākā nākotne ar sazvērniekiem un mūsu plāniem neizvērtīsies tik nopietna kā domājam. Varbūt ļaundari attapsies un atkāpsies. Varbūt dēmoni negribēs izspraukties. Varbūt visi būs viegli un vienkārši apkarojami. Varbūt tev, ja tomēr notiek lielas cīņas, nebūs jābūt vienai no vadošajiem. Varbūt mums pietiks visu jomu speciālistu trakākajā iznākumā un nebūs pašiem jāizmanto visas iemācītās zināšanas. Jā, Karlīna, ej. Gan jau viss noritēs labi un mierīgi."

Tante Izabella uz runas beigām bija pieslējusies kājās, ar rokām apņemdama savu vidukli. Sejas izteiksme viņai bija ne tikai ārkārtīgi nopietna, bet pat draudīga. Karlīnai pat atvērās mute.

Tante, skatoties uz mums abām turpināja: "Meitenes, ja es domātu, ka viss būs vienkārši, tad neliktu tik sasteigti un nopietni mācīties. Es mācos arī pati. Es apzinu visus, kas varētu būt mūsu sabiedrotie. Es paslepus runāju ar skolniekiem, cenšoties no viņiem uzzināt, kādi uzskatu valda ģimenēs. Esmu pat apguvusi domu nolasīšanu, kas nav ieteicama, bet drošajā teritorijā tomēr atļaujos to izmantot. Nekas nav vienkārši. Lai gan es nesaku, ka mums tagad jātrīc bailēs un jāslēpjas kā trušiem alās. Es tikai lūdzu, lai uztverat to nopietni. Un cenšaties baudīt dzīvi, katru mirkli, kas jums šķiet patīkams vai vērā ņemams, jo nevar zināt, kā būs tālāk.. Par nākotni neko nevar zināt."

Jā, kārtējais pierādījums, ka situācija ir nopietna. Varbūt tiešām labāk, ja es nezinu, kāda īsti ir šī "situācija". Varbūt tad es tiešām baidītos. Un šī apjausma pievērsa manas domas mātei. Varbūt viņa nav tāda ļaundare, par kādu esmu sākusi uzskatīt. Varbūt vienkārši tiešām "situācija" vai slapstīšanās un sazāļošanas iemesls ir pārāk nopietns.

Diez, kur viņa tagad ir, ko dara? Kā viņai veicas?

"Tante, vai tu kaut ko zini par manu mammu?" es uzdrošinājos Izabellai pajautāt.

Viņa nopūtās: "Patiesībā nē. Es centos to noskaidrot telepātiski, bet neizdodas. Nav mans lauciņš, cītīgi būtu jāpiestrādā. Varbūt pati varēsi mēģināt, kad mācībās nonāksim pie šī temata?"

"Cerams," vienkārši atbildēju un ķēros klāt sāktajai ziedei.

Vēl viens apgūstams lauciņš - telepātija. Kā lai to visu atceras? Ja man izdosies, kā lai visas savas spējas apvaldu? Ja nu es visu salaidīšu grīstē? Sāku justies nomākta. Tante teica, ka jācenšas baudīt katrs mirklis, kamēr var. Kaut nu izdotos, jo, pat neko īsti nezinot, nākotne biedēja. Jāmēģina neieciklēties uz šo domu. Jācer, ka būs iespējams vairāk laika pavadīt kopā ar Jāni. Gribētos kaut ko skaistu. Randiņu, pastaigu, varbūt pat kopīgu nakti.