Vēlies uzmanīgi

26

KASPEJS

Pāris dienas pagāja darbā un regulārās naktīs ar Sofiju. Kaut kas starp mums bija mainījies, bet es nespēju pateikt - kas. Es viņu mīlēju - izaicinošo attieksmi, smalkos jociņus, pavedinošos smaidus, glāstus un izteicienus, asprātību un mazas meitenes kaprīzumu, aso raksturu. Tieši tādēļ es Sofijā iemīlējos. Viņā nebija nekā pliekana un neinteresanta.

Tad kas notika? Pie vainas tas, ka neizpratu Sofijas rīcību dēmona ierašanās laikā? Tāpēc, ka uz mirkli man viņa nešķita lojāla? Viņas izpildītās burvestības blakusefekts? Loreta uzdarbojas?

Nē, pēdējam variantam man pēdējā laikā ticēt gribējās arvien mazāk. Jo vairāk ar viņu kontaktējos, jo vairāk gribējās uzticēties. Arī pēc šodienas dīvainās tikšanās. Nē, viss, labāk par to nedomāt. Tātad pie vainas burvestība vai Sofija, bet spriedīšu par to vēlāk.

Aizsūtīju visiem sargiem ziņu par sapulci vakarā. Jānis un mans tēvs tās laikā apstaigās perimetru. Tēvam vēlāk visu izstāstīšu personīgi, bet Jānis vēl nav pilntiesīgs sargs, un Loreta viņam tāpat paziņos.

Līdz sapulcei atlikušo laiku pavadīju treniņzālē, apmācīdams jaunākos sargus. Tēvs šo lomu man bija uzticējis pilnībā. Ja viņš kļūs par tiesnesi vai vismaz zvērināto, galvenā sarga pienākumi būs jāpārņem man.

Zālē apstaigāju apmācāmos, vērojot viņu prasmes tuvcīņā, un neviļus domas atkal pievērsās Loretai. Kas man bija uznācis? Kāpēc gribējās pieskarties? Kāpēc sāku glāstīt viņas roku? Labi, ka viņa to neuztvēra kā uzmanības apliecinājumu. Pārsteigta bija, bet, šķiet, neuztvēra to nopietni. Cerams, ka aizmirsīs.

Bet neprotestēja arī. Viņa taču nav brīva, zina, ka es tāds arī neesmu, tāpēc iebilst vajadzētu. Varbūt viņa bija apmulsusi un tā vietā, lai radītu neērtu situāciju, vienkārši turpināja darbu.

Bet tas mirklis, kad viņa apbūra mani ar savu aizrautību un idejām, kuras bija pārņēmušas teju vai visu meitenes ķermeni, ievilka sevī arī mani. Es nevarēju atrauties no viņas dedzīgā skatiena. Biju tik pārņemts, ka vai fiziski gribējās atkal izjust pašķīstam dzirksteles, tāpēc roka pati stiepās, lai glāstītu Loretas zīdaino ādu. Gluži kā burvestība, no kuras neizrauties.

Pāris mirkļi glāstu, un man gribējās smaidīt kā muļķītim, smaids izlauzās neviļus.

Bet tad Loreta piecēlās un gāja sakopēt skices, un es beidzot tiku vaļā no neredzamajiem valgiem. Tādi mirkļi nav pieļaujami. Tāpēc, lai Loreta nesadomājas vai pārāk neiedziļinās manā rīcībā, beidzu smaidīt un atkal kļuvu vēss. Lietišķi pabeidzu mūsu tikšanos un devos pie saviem pienākumiem.

Kad treniņi jaunajiem beidzās, un viņi devās uz skoliņu, es pavakariņoju ar tēvu, izstāstīdams Loretas ideju. Viņš tai piekrita.

Sapulce noritēja veiksmīgi. Pāris iebildumi gan bija: vieniem nepatika doma par tetovējumiem, citi negribēja nēsāt rubīnu, uzsktīdami to par sievišķīgu akmeni bet, tā kā vairākums nobalsoja par, ideja tika apstiprināta. Tad visi izvēlējās aproces dizainu.

Par dēmona gūstīšanas komplektu iebildumu praktiski nebija, jo visi saprata, ka tā būs daudz ērtāk - visi piederumi vienuviet.

Pēc sapulces sakārtojis telpu un paveicis citus atlikušos pienākumus, devos atkal pie Sofijas.

LORETA

Beidzot klāt sen nebijusi brīvdiena - diena, kad varu darīt visu pēc sava prāta nevis apstākļu vai citu cilvēku iespaidota. Vakar vakarā saņēmu garu tantes instrukciju par to, kā man rīkoties parasto pasaulē (it kā tur visu savu līdzšinējo mūžu nebūtu dzīvojusi) un to, kā tikšu novērota, kas jāņem vērā un jāparedz.