Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
"Nē! Nē, nē, nē!" es skaļi teicu, uz brīdi no šoka apstādamās un skatīdamās, kā izmainās Unas izskats. Viņas mati kļuva retāki un saķepuši, āda - krunkaina kā veicai vecenei.
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Apstāties bija liela kļūda, jo dēmons nestāvēja ne mirkli, nekavējoties mesdamies man virsū.
"Loreta!" Kaspejs iekliedzās un metās nešķīstenim virsū.
Nešķīstenis (nezināju kā vēl lai dēvē to, kas tikko bija mana draudzene), pat neskatīdamies Kaspeja virzienā, ar vienu roku pagrūda viņu piecus metrus tālāk. Tad es kā atbrīvojos no transa un knapi izvairījos no dēmona uzbrukuma, pieliekdamās zem viņa sitienam paceltās rokas un pārvietodamās tam aiz muguras. Es ne mirkli nekavējos un izdarīju sitienu ar elkoni radības mugurā, pēc tam uzreiz pagriezdamās ar skatu pret to. Dēmons tikai nedaudz sagrīļojās un, vienā mirklī no tā atguvies, metās man virsū.
Tikmēr no sava kritiena bija pieslējies Kaspejs, kurš ar plecu ietriecās dēmonam sānā, pagrūsdams to prom no manis. Tad briesmonis metās virsū Kaspejam. Es paspēju pietupties, sperdama pa tā kājām un nogāzdama pie zemes.
Mēs ar Kaspeju nekavējoties centāmies to ar strāvu sagūstīt, bet dēmons bija veiklāks. Tas pa grīdu pavēlās malā uz Kaspeja pusi un ar kāju spērienu aizlidināja viņu pāri telpai, kur vīrieša ķermenis ietriecās sienas izvirzījumā. Viņš palika guļam bezsamaņā.
"Aiziet! Uzbrūc man! Unas bailes no redzētā ir tik lielas, ka tas mani lieliski uzlādē!" nešķīstenis ņirdza.
Tagad es zināju, ka tā arī ir. Visas negatīvās emocijas, ko izjūt apsēstais upuris, lieliski kalpo dēmonam par enerģijas avotu.
"Tu! Liec viņu mierā! Es tev tā sadošu!" kliedzu redzēdama kā nešķīstenis ceļas kājās.
Ar nez kur uzradušos spēku veicu tālu lēcienu un triecu dēmonam sejā dūri.
"Kā ir - piekaut savu draudzeni? Tu taču zini, ka visu nodari viņas ķermenim, ne manam. Visi zilumi, lūzumi paliks viņai. Protams, ja tā atkal kādreiz būs viņa, par ko es ļoti šaubos" dēmons ļauni smaidīja un staigāja man apkārt.
Ak Dievs! Es nespēju Unai to nodarīt. Bet nespēju arī ļaut dēmonam pilnībā pārņemt viņas ķermeni.
"Kaut tu, nešķīsteni, palaistu viņu vaļā!" ķēros pie vienīgās domas, kas ienāca prātā.
Atkal atskanēja ļauni smiekliņi: "Tā tās lietas nenotiek. Aizmirsi, ka dēmoni tāpat kā eņģeļi ir par pārākajiem pārakas būtnes? Ar savām niecīgajām burvestībām tu mani neuzveiksi. Mani tavs spēks var ietekmēt tikai apvienojumā ar eņģeļu spēku. Ha, ha, viņa vēlējās, kaut es bla-bla-bla-bla. Bet es varu šitā."
Kad pār Unas dēmona pārvērstajām lūpām bija izskanējuši pēdējie vārdi, tas piecirta ar kāju pie zemes, un visa ēka sāka drebēt, it kā būtu sākusies zemestrīce. Bija grūti nostāvēt kājās. Lampas šūpojās, mēbeles kustējās, krēsli pat nedaudz šļūkāja pa grīdu. Nodomāju, kaut tas beigtos. Kā par brīnumu, trīcēšana uzreiz beidzās. Tātad kaut ko izraisītu pārtraukt varu.
