Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
Tante man atnesa kaut kādu tēju spēku atgūšanai. Kad sāku par notikušo stāstīt, viņa mierīgi klausījās, lai gan izskatījās diezgan pārsteigta un ik pa laikam pakasīja galvu.
Savukārt no Karlīnas varēja dzirdēt skaļus izsaucienus, piemēram: "Ko?... Nu, velnos!... Sasodīts!... Kā gan?... Ar ko? Kuce tāda!... Oho! Bet viņa ir kuce!"
Tas īpašais vārds bija attiecināts uz Sofiju un viņas izgājieniem.
"Ko tu saki viņa darīja?" Karlīna vēl pajautāja.
"Es īsti nezinu. Sveces bija izvietotas sirds formā. Sirdī atradās kļavu lapas un laikam kaut kādas ziedlapiņas. Ā, iekšā bija vēl viena svece. Pati viņa bija ar manis izgatavoto matadatu griezusi vēnas un gulēja asiņu peļķē. Skats bija briesmīgs."
"Ko gan viņa gribēja panākt?" nesaprata māsīca.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
"Izskatās pēc ļoti vecas un arī spēcīgas burvestības, jo grieza vēnas. Reizēm mēs izmantojam asinis, bet tikai ar dūrienu pirkstā. Un tas ir ļoti reti. Būs jāpainteresējas," teica tante.
"Bet to tu labi izdomāji - draudēt pašai princesei!" Karlīna priecājās. "Kā es būtu gribējusi redzēt viņas seju!"
"Man gluži vienkārši nebija citas izvēles. Mēs būtu apdraudētas. Lai gan neesmu droša, ka jau tagad neesam."
"Nu, cerēsim uz to labāko, uz to, ka princese neriskētu, jo negrib sēdēt cietumā," tante nopūtās. "Tad cik tu spējas tur izmantoji? Sarga, ārsta, dziednieka, māki strādāt ar stihijām, apieties ar augiem un minerāliem, paredzēji nākotni. Vai tu spēsi visu?"
"Tante, tu jautā man? Vai tiešām nevienam citam tā vēl nav bijis?"
"Leģendas par vēsturi klīst. Un ir tā leģenda par burvi ar vilku, kas darīs lielus darbus."
"Bet tās taču tikai leģendas... Vai ne?" sīkā balstiņā noprasīju, jusdama, ka sirds krūtīs apmet kūleni.
"Tad redzēsim. VIenīgais, ko varam darīt - mācīties. Un labi mācīties, Karlīna!"
"Labi jau labi, sāku saprast, cik viss nopietni," Karlīna slējās kājās no manas gultas. "Ejam uz skolu?"
"Kā jūties, Loreta? Tēja spēkus atjaunoja?" tante jautāja.
Piecēlos kājās, pastaigāju šurpu-turpu un atbildēju: "Jā! Jūtos, it kā nekas nebūtu noticis. Paldies, tante!"
"Nav par ko. Nu tad - uz skolu!"
Skolā ar pirmo grupu mācījāmies nedaudz par kopas leģendām, par pārākajiem ar ļoti lielām spējām. Viņi kopā uzradās, kad bija jātiek galā ar lielu skaitu dēmonu, ko izraisīja grēkā krituši kopas locekļi vai ļaunie pārākie no citām kopām. Visiem varenajiem pārākajiem dvēseles dzīvnieks bija vilks. Jānis, to dzirdot, uz mani zīmīgi paskatījās, piemiedzot ar aci. Es par atbildi nobolīju acis.
