Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
Atvēru acis un nesapratu, kur atrodos. Pirmais, ko ievēroju, bija tumsa. Pēc tam pamanīju pretī tukšu, tumšu sienu, tad - šauru gaismas kūlīti uz grīdas. Sekojot tam, ar skatienu sameklēju šauru lodziņu pie otras sienas zem pašiem griestiem. Es nevarētu to aizsniegt. Tam pretī, manas guļvietas kājgalī - restotas durvis. Ko?
Izbailēs strauji pieslējos sēdus un apzināti sāku pētīt savu atrašanās vietu. Izskatījās pēc klintī izgrebtas alas vai veclaicīgas pils. Vienīgais piemērotais variants manā prātā bija - kamera. Kamera? Es biju cietumā? Sirds krūtīs sāka sisties arvien vairāk, kamēr pētīju mazo telpu. Gulēju uz vienkāršas gultas ar plānu matraci, nelielu spilvenu un uz pusēm pārlocītu segu. Gultas galvgalī, kā izskatījās, bija uzslietas plānas sienas, aiz kurām noteikti bija tualete. Zem loga atradās galdiņš ar lampu virsū. Un viss, vairs te nebija nekā, ja neskaita mitruma un pelējuma smaku.
Piecēlos un piegāju pie restu durvīm. Pretī pāri gaitenim un uz sāniem, cik spēju saskatīt, bija līdzīgas restu durvis. Apkārt valdīja kapa klusums, ja neskaita manu satraukto elpošanu.
"Kādā burvestībā tad tu esi noziegusies?" mani iztrūcināja balss.
Pēc maza mirklīša durvīs pretī un mazliet pa kreisi redzēju parādāmies rudmatainu sievieti.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
"Kā, lūdzu?"
Man izklausījās, vai viņa teica "burvestība"?
Sieviete nopūtās: "Es jautāju - ko tu sastrādāji? Būries, cilvēkiem redzot? Nogalināji? Nodevi savu kopu? Kāds ir tavs noziegums, ka te atrodies?"
Es ieplestām acīm skatījos viņā, cenšoties sameklēt vājprātīguma pazīmes. Arī viņa manī skatījās ar nesapratnes pilnu skatienu.
"Tu skaties tā, it kā nesaprastu neviena vārda," viņa novilka. "No šīs kopas tu neesi, citādi es būtu tevi redzējusi. Vai nu tu nāc no citas zemes, vai neesi ragana, vai arī esi nepieskaitāma. Ja būtu nepieskatāma, tevi ieliktu lazaretē nevis cietumā. Ja tu nebūtu ragana, tad neatrastos šajā pilī. Tu nāc no citas valsts?"
Es nokrekšķinājos: "Kur es atrodos?"
Sieviete paskatījās uz mani caur pieri: "Kā - kur? Cietumā, protams! Vai tad tu neatceries, kā te nokļuvi?"
Sieviete pievirzījās savām restēm, cik tuvu vien iespējams.
"Tā, tā, tas jau sāk kļūt interesanti. Noģībušu cilvēku ved uz lazareti nevis cietumu. Kāpēc tad esi te? Pag, pag, ja nu tavs noziegums ir īpaši bīstams un slikts?"
Atkal iestājās kapa klusums. Tik tiešām - kāpēc gan lai es būtu cietumā? Un tad pār mani kā lavīna sāka gāzties apgaismība, kas lika šokā gar restēm noslīdēt un apsēsties uz grīdas. Es atcerējos sprādzienu, atcerējos lidojam cilvēku ķermeņa daļas. Es atminējos sprādziena vilni piecu centimetru attālumā no sevis un nesapratu, kā vispār esmu palikusi dzīva.
