Vēlies uzmanīgi

3

Jutu, ka man pacelta roka, kuru nolaiž. Tad kādas rokas pieskārās kaklam un taustīja pulsu. Izbailēs es aši cēlos sēdus, lai parautos malā no taustītāja un atvēru acis.

"Mierīgi, mierīgi, kamēr neesat pārbaudīta, straujas kustības labāk nevajag," runātāja ir jauna sieviete baltā halātiņā.

Sapratu, ka esmu palātā.

"Kāpēc esmu slimnīcā?" es viņai jautāju.

"Vai tu kaut ko atceries? Sāksim ar vienkāršāko - kā tevi sauc?"

"To es zinu! Esmu Loreta Silmane, 21 gadu veca, dzīvoju Rīgā, Rožu ielā, un tā tālāk. Kāpēc esmu slimnīcā?" kļuvu nepacietīga.

"Vai sprādzienu atceries?" māsiņa jautāja un pielika man pie pieres roku temperatūras paraudzīšanai.

To es ļoti labi atcerējos. Atcerējos arī to, ka biju cietuma kamerā un... kur? Tiesā? Visticamākais, tā bija tiesa, lai gan neko tādu iepriekš nebiju redzējusi un dzirdējusi. Bet diez vai es drīkstu stāstīt, ka biju sprādzienam pavisam tuvu, tik tuvu, ka varēju tikt saraustīta gabalos kā tie veči.

Tāpēc izvairīgi atbildēju: "Jā, uzsprāga bārs."

"Juceklis bija liels. Cietuši pat tuvāko māju iedzīvotāji. Šķiet, tu biji sprādziena vilnim tuvumā, jo tiki atrasta uz pretējās mājas kāpņu telpas jumtiņa. Tiki tur uzmesta. Bet izskatās, ka nekas vairāk par šoku, smadzeņu satricinājumu un sīkiem nobrāzumiem nebūs."

"Kāda šodien diena?"

"Svētdiena, pulkstens septiņi no rīta. Tevi atrada sestdien vakarā vienpadsmitos. Iznāk, ka biji nogulējusi tur zem bāra atlūzām gandrīz veselu diennakti. Tas gan jocīgi. Bet retu reizi gadās arī tik liels šoks. Tā, man jādodas tālāk. Naktsskapītī ir tava somiņa. Es pie sava lādētāja pievienoju arī tavu telefonu, iedomājos, ka pamostoties vēlēsies sazvanīties ar savējiem. Tev jāizdzer šīs abas tabletes pirms brokastīm, kuras drīz atnesīs."

"Liels paldies!" es viņai pateicos, pirms sieviete atstāja telpu.

Tātad, mana somiņa un telefons ir te.

Pag, es taču savainoju celi! Atsedzu segu, bet dūruma pēdas neatradu. Varbūt sajaucu kājas? Nē, arī otrai nekā nebija, noberzumi un skrāpējumi citās vietās, bet nekā vairāk. Kā es par savu celi neiedomājos cietuma kamerā? Kad sēdēju uz grīdas un matrača, neko neredzēju. Staigājot nejutu arī sāpes. Mani tur sazāļoja? Citu izskaidrojumu tik ilgai gulēšanai pilsētas trokšņos uz kāpņu telpas jumtiņa izdomāt nespēju. Nobūra? Jā, kā tad! Bet kā lai izskaidro cietumu, tajā esošās sievietes jautāto, dīvaino tiesu un zilo gaismu galu galā? Un viņi iedomājās, ka sprādzienu esmu izraisījusi es. Turklāt, ar burvestību. Pie sevis iesmējos, un sāku masēt deniņus, pārdomādama vēlreiz visu no sākuma līdz galam. Man tādas neizskaidrotas un nesaprotamas lietas nepatika. Tas viss izklausījās pēc murga.

Tā arī noteikti būs! Ceļā līdz bāram es noteikti zaudēto asiņu dēļ noģību. Bet tad sprādziens mani neuzmestu tik augstu. Varbūt sprādziena vilnis mani vēl ejošu sasniedza, tā laikā zaudēju samaņu un uzlidoju uz jumtiņa. Un smadzeņu satricinājuma dēļ zemapziņa radīja visādus murgus. Ja jau spēju gandrīz veselu diennakti trokšņos nogulēt uz jumta, tad lielais šoks varbūt spēja radīt arī tādus murgus.

Nu jutos mazliet mierīgāka, skaidrojums man ir, pie sevis apmierināti nodomāju. Bet celis? Tāda brūce nevarētu sadzīt gandrīz divu dienu laikā. Vai varbūt var?

Izlēmu to laist gar ausīm, jo man patika doma, ka esmu atradusi visam izskaidrojumu. Paņēmu no naktsskapīša somu un pārbaudīju tās saturu. Viss savās vietās. Tad paņēmu mobilo - vairāki neatbildēti zvani no Unas un Ralfa. Arī īsziņas ar satrauktiem jautājumiem, kur esmu un brīdinājumiem, ja nedošu ziņu, tad svētdien abi astoņos no rīta došoties uz policiju pieteikt pazušanu. Jāsazinās ar steigu!