Vēlies uzmanīgi

12

Mūs veda no Rīgas laukā. Es sēdēju, nespēdama bilst ne vārdiņa. Pārdomāju visu notikumu secību tādā veidā, kādā vēlējos, lai viņi uzzina, kādā, manuprāt, mums būtu visdrošāk. Vēlējos, lai par Jāņa vecmāmiņu un eņģeli nekas nekļūtu zināms. Kaut viņi uzskatītu, ka sapratne par manu māku burties parādījās tikai pēc sprādziena un ka viss, ko daru, ir ar mērķi to izpētīt.

"Jūs nedrīkstat tā vienkārši kaut kur aizvest cilvēkus," Jānis teica.

"Tavuprāt, dēmona palaišana pasaulē uzskatāma par "tā vienkārši"?" nodārdināja Kaspejs.

"Mēs nezinājām, ka dēmons parādīsies!" Jānis turpināja.

"Tas nepavērš noziegumu par nebijušu," Kaspejs nošņācās.

"Vai nepietiek ar skaidrojumu un brīdinājumu? Vai tāpēc bija ar varu jāpakļauj?" mans puisis nelikās mierā.

"Nē, nepietiek! Jūs esat aizturēti uz nopratināšanu par savu buršanos, par saistību ar sprādzienu. Atcerieties, nelgas, te jūs neko darīt nevarat, par cilvēku pasauli nemaz nerunājot," Kaspejs no priekšējā sēdekļa pagriezās ar iznīcinošu skatu pret mums.

"Kaspej, nevajag. Saglabā vēsu prātu, tas ir parasts atgadījums, parasts uzdevums. Nav vērts to tik ļoti ņemt pie sirds, nebojā sev garastāvokli," Gajs aizrādīja.

"Parasts gadījums tas nav, viņas dēļ uzskata, ka esmu pieļāvis kļūdu. Bet tev taisnība, viņi ir nekas, nav nekā vērti. Nospļauties par viņiem!"

Tas iedzēla. Tik augstprātīga attieksme! Kaspejs vairākas reizes ir pret mani nicīgi izturējies, kaut gan nemaz nepazīst. Viņš runā, it kā visu zinātu, kaut nav neviena pierādījuma. Lai arī faktiski it kā esmu vainīga, teorētiski tāda nejūtos. Vai mani var vainot tajā, ka es nezināju, kas esmu un ko spēju, ka sazin cik ilgu laiku tiku zāļota? Vai mani var vainot, ka es gribēju tajā bārā tikai aizstāvēties? Un visa buršanās, dēmonu padarīšana... par to es neko nezināju. Es tikai mācījos. Man nebija neviena, kas pareizi ievadītu visā šajā lietā. Bet neizskatījās, ka šajā raganu un burvju sabiedrībā tiktu ņemts vērā cilvēciskais faktors.

Labi, ka vismaz Jānis ir blakus, citādi tāda sajūta, it kā es būtu iemesta tajā visā viena pati. Un visi vēršas pret mani, uzbrūk un apvaino noziegumos un likumu pārkāpumos, par kuru eksistēšanu man nav ne jausmas.

Man pāri vaigiem sāka ritēt asaras. Jānis, to sajutis, saspieda ciešāk manu roku. Es piespiedu galvu viņa plecam, un puisis to glāstīja, ik pa laikam nobučodams.

"Netērē enerģiju, spiežot viltus asaras. Tā tev noderēs tiesas priekšā, jo, galvoju, tevi tur pamocīs," Kaspejs cauri zobiem norūca. "Tieši tā, kā tādai nelietei vajag."

"Paklau, varbūt vienreiz pietiks?" Jānis uzbļāva. "Ar kādām tiesībām tu viņu tā apvaino? Tu viņu nepazīsti, nezini, ko viņa piedzīvojusi, lai varētu tā runāt un spriest!"

"Man vienalga, ko tu domā vai kas viņa ir. Jūs neesat tā vērti, lai ieklausītos. Jūs man esat pilīgi vienaldzīgi."

Jānis nicīgi nokrekšķinājās: "Un tā esot godīga taisnība."

"Paklau, jūsu pašu labā šobrīd ir nerunāt, citādi var izvērsties, ka izpelnīsieties papildus apsūdzības. Bet tu, Kaspej, domā šobrīd par nākamo uzdevumu, šo gandrīz esam pabeiguši," Gajs norādīja.

Auto iestājās klusums. Centos nešņukstēt un mēģināt neraudāt, lai gan asaras nebija apstādināmas. Viņš teica, ka tiesa mani mocīs. Un, pats galvenais, ka es biju visā vainīga. Uz maniem pleciem gūlās vairāku cilvēku nāve bārā, tagad arī dēmona parādīšanās. Lai gan man joprojām nebija īsti skaidrs, kā esmu to panākusi. Man nebija skaidrs praktiski nekas.