Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
Vīrieša skatiens lēnām izmainījās no draudīga un zvērojoša uz nesapratnes pilnu un pētošu. Izteiksmīgās acis klejoja pa visu manu seju. Viņa lūpas neapzināti mazliet pavērās, un tas piesaistīja manu uzmanību. Ievērojis, ka es skatos uz viņa lūpām, Kaspejs pievērsās manējām. Jutu, ka mūsu abu elpošana no straujas kļūst vēl straujāka, un baidījos pakustēties, lai izvairītos no pieskāriena. Mūsu ķermeņi atradās pavisam tuvu viens otram. Ja nu atkal pašķīst dzirksteles? Tad atkal tikšu vainota.
"Kāpēc tu mani ienīsti?" nopīkstēju sīkā balstiņā.
Kaspejs izskatījās kā no transa atmodies. Viņš ar visu ķermeni mazliet pagāzās uz aizmuguri nostāk no manis, nedaudz papurināja galvu un samiedza ciet acis.
"Ko?" Kaspejs jautāja, vēl papurinot galvu.
Pēc tam viņš atkal atvēra savas acis, ieskatoties manējās. Un atkal viņa sejai tika uzlikta aukstā maska.
"Ko es esmu tev nodarījusi, ka mani ienīsti?" atkal jautāju.
"Es neienīstu," viņš cieti atbildēja.
"Tad kas tas ir? Niknā attieksme, vajāšana, rēgošanās, mūžīgā apsūdzēšana. Kas tas ir, ja nav naids?"
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Tagad Kaspejs beidzot pagāja dažus soļus nost no manis, un es varēju brīvāk elpot.
"Lai nu kas, naids tas nav. Neiedomājies, ka esi tik svarīga. Pret tādu padibeni kā tu man nav pilnīgi nekādu jūtu, pat ne naida. Es esmu Krafts. Es savu darbu pieprotu. Es jūtu, kad melo un nestāsta visu līdz galam. Pieņemsim, ka tas, ko tiesā redzēju, ir taisnība. Bet varbūt tā taisnība ir izplānota kā aizsegs kaut kam citam, daudz lielākam. Par sazvērestību tevi neviens neizjautāja. Man rēgojas tavas acis, kad skūpstos ar savu draudzeni. Viņa saka, ka tā rēgojas tad, kad ir... Aizmirsti! Tev tas nav jāzina. Galvenais, man ir aizdomas, ka vai nu tu, vai tavs drauģelis, vai arī māte tevi apzināti vai neapzināti saista ar mani. Es uzskatu, ka tas ir mēģinājums tikt klāt augstāk stāvošajiem. Tāpēc uzmanies - es tevi vērošu, nemanīts piezagšos klāt visneiedomākajos laikos. Tu nekur nevarēsi būt drošībā, jo sargam atļauts iekļūt arī te - visaizsargātākajā Vikkas kopas vietā. Es noskaidrošu, kas tev vai jums aiz ādas."
Kaspejs apklusa, bet manas smadzenes mala viņa teikto. Es neticēju savām ausīm. Bet kā es varu taisnoties, ja tiešām esmu vainojama sprādzienā? Esmu melojusi, tagad slēpju daļu patiesības, un nezinu, ko īsti lai saka, kad kāds mani šādi konfrontē. Būs ar tanti Izabellu nopietnāk jāaprunājas par šādām situācijām. Būs viņai jāmēģina izspiest, lai izstāsta, ko es melodama aizstāvu. Es nespēju pliki melot, ja nezinu, kāpēc tas jādara. Man jau sāk likties, ka tiešām esmu padibene vai nekrietnele. Kas zina, varbūt pat sazvērniece un ļaunā pārākā.
Kamēr stāvēju prātodama, Kaspejs, rokas uz krūtīm sakrustojis, sīki mani pētīja.
"Tu tiešām kaut ko noklusē, redzēju tavā sejas izteiksmē," viņš beidzot teica. "Tagad, pirms neesmu tevi apcietinājis atkal, stāsti, kā izsauci tādu vēju. Vai esi stihiju valdītāja? Tādai zaļknābei, kura nezināja par savām spējām, tas nebūtu iespējams. Vai varbūt tu labi zini, kas esi, un trenējies, lai visu vēlāk liktu lietā pret mums? Kā tu izsauci vēju? Un kāpēc?"
