Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
Es skatījos apkārt un ievēroju, ka man un Kaspejam blakus tika atsaukti arī citi sargi. Zināju, ka diviem no tiem bija jābūt savos posteņos vai jāstaigā pa perimetru. Princese pienāca man klāt, pieliecās tuvāk un klusinātā balsī šņāca.
"Tu domāji, ka es to tā atstāšu, un tu varēsi uzvarā gavilēt? Tad tu smagi kļūdies. Tu ierodies no sazin kurienes un sāc visus pamazām tīt ap savu mazo pirkstiņu. Izabella, Karlīna, Jānis, tavi draugi, skoliņas biedri, daži kopas locekļi, Gajs, Andžejs un pat mana mamma. Viņa jau plāno, kā padarīt tevi līdzvērtīgu man. Kur loģika? Tevi! Bet ar to tev vēl nepatika. Tu savāci arī Kaspeju. Kauna nav?"
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
"Es neko neesmu jums atņēmusi."
"Tad kā tu sauc to, kas starp jums notika sākumā, pirms es to pārtraucu?"
"Nekā. Es neko nedarīju."
"Tad tā būs tava māte. Un viņai izdevās. Redzu, ka Kaspejs tev ir kā pielīmēts."
"Sofija, tu pati zini, ka tā nav. Tā esi tu, kas mani krāpa. Tu mani izmantoji, izrīkoji un tādējādi atstūmi. Un Itālijā..." Kaspejs iejaucās, bet princese viņu pārtrauca.
"Es esmu princese! Tev jāsaprot, ka man ir vajadzības, tev jāzina, kā pret princesēm jāizturas!"
"Ja tavu attieksmi pret mani es vēl piecietu, tad attieksme pret pārējiem tev bija neciešama. Un krāpšana jebkurās attiecībās ir tabu. Ja izlemsi tai par labu, nākas stāties pretī sekām. Un tu pati to lieliski saprati un turklāt vēl piekriti attiecības pārtraukt. Un vēl - atļaušos atgādināt, ka princese pirmām kārtām ir Loreta. Tu šajos gados biji kā aizstājēja," Kaspejs cieti un mierīgi teica.
Princeses seja kļuva sarkana.
"Kā tu uzdrošinies!" viņa caur zobiem klusi izgrūda, tā lai nedzird apkārtesošie. "Kas viņa par princesi? Izteikta padibene, necilība!"
Man uzbangoja asinis. Tagad, kad es zināju, kas bija mans tēvs, un kāds viņš bija, mans stāvoklis vairs neatļāva, ka pret mani kāds tā izturas. Man bija jāgodina tēva varenība, jāuztur reputācija, jābūt viņa uzvārdam cienīgai. Es nostājos staltākā pozā, pēkšņi pilnībā atguvusi savaldību, un kā no augšas paskatījos uz princesi.
Vairs necentos runāt klusinātā balsī: "Sofija, domā, ko runā, izvēlies vārdus apdomīgi. Mums būs jāsastrādājas, jādzīvo blakus. Un nebārsti apgalvojumus tā, it kā simtprocentīgi zinātu, ka tieši tā notika. Par saviem vārdiem var nākties atbildēt, vai arī nostādīsi sevi muļķes lomā. Es tavu teikto varu sākt uztvert nopietni."
"Ha," princese skaļi un spalgi iesmējās, "viņa mani saukšot pie atbildības! Kas tu tāda esi? Tu tikko te ieradies un jau gribi sākt visus izrīkot un visu noteikt, it kā saprastu, kā visam jānotiek! Man pietiek! Vikkas kopas ļaudis, jūs to tiešām pieļausiet? Sarosieties, neļaujiet pārņemt savu kopu! Neļaujiet viņai visu mainīt! Nav zināms, ar kādiem nodomiem viņa šurp nākusi."
