Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
"Loreta... Loreta... Loreta... Loreta..." dzirdēju vairākas reizes atkārtojamies kaut kādas skaņas, kurām sākumā manās ausīs nebija nekādas nozīmes, drīzāk tās uzskatīju par nepazīstamu skaņu savirknējumu, līdz palēnām, vienlaicīgi ar spēcīgu dunoņu galvā, smadzenēs parādījās apjausma, ka tas ir mans vārds, ka kāds atkal un atkal atkārto manu vārdu. "Loreta... Loreta! Loreta!!! Loreta!!!"
Beidzot atvēru acis un piecēlos sēdus, uzreiz saķerdama plaukstās galvu un sākdama masēt deniņus. Lai kas ar mani arī notika, notikušais, kā izrādās, bija izraisījis ne tikai pamatīgas galvassāpes, bet arī sāpes visā ķermenī. Tas šķita kā sadauzīts, salauzīts, varbūt pat uzšķērsts, jo varēju apzvērēt, ka sajutu, kur atrodas manas aknas, nieres un citi orgāni. Pat paskatījos uz savu vēderu un sāniem, lai pārliecinātos, ka tur nav dziļš griezums, no kura izkārušās manas iekšas. Protams, neko tādu neieraudzīju.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Bet tas, ko ieraudzīju, lika man sāpēs samiegt acis un pat aizklāt tās ar plaukstām – no loga vīdēja pārsteidzoši žilbinoša gaisma. Pag, no loga? Sāku atcerēties, kas ar mani bija noticis, par kambari naktī un sajūtu, ka tur mani kas sauca, par mēģinājumiem atklāt slepenus gaiteņus pilī, par karti, uz kuras parādījās slēptais attēls ar dēmonu sagūstīšanas gleznu, kuru biju noturējusi par logu un no kuras puses tagad spīdēja spožā gaisma.
"Loreta!!!" balss vēlreiz atkārtoja tik skaļi, ka man likās, ka mana jau tā pušu plīstošā galva paliks par putru.
"Ē... jā?" nedroši ierunājos, skatoties apkārt un mēģinot saprast, kas mani uzrunājis, un pēkšņi ieraudzīju netālu no manis guļošu Gustava ķermeni.
Viņš nekustējās. Atcerējos, ka tad, kad pieskāros gleznai, mani kāds spēks atmeta atpakaļ. Kā izskatās, Gustavu arī. Skatījos uz viņu un sapratu, ka puisis neelpo. Mēģināju piecelties un steigt pie viņa, taču kāds neredzams spēks apvienojumā ar sāpēm visā ķermenī man to neļāva.
"Pat necenties kustēties, neizdosies," atkal ierunājās balss, kuras īpašnieku nekur apkārt neredzēja, bet tā man dīvainā kārtā šķita pazīstama.
"Bet Gustavs..." satraukusies iesāku un tiku pārtraukta.
"Viņam nekas nekaiš."
"Kā – nekas nekaiš? Viņš neelpo!" teicu paaugstinātā tonī.
"Elpo gan, tikai tik lēnu, ka tu kustības nepamani," balss, kura, kā tagad sapratu, nāca no spilgtās gaismas puses, norādīja.
"Eņģelis?" beidzot sapratu, ar ko man ir darīšna. "Kas notiek? Kāpēc Gustavs elpo palēnināti, bet ar mani viss ir normāli?"
"Tāpēc, ka apstādināju laiku, lai vestu tevi pie prāta, lai neviena netraucēts varētu ar tevi izrunāties. Beidz māžoties, nelien, kur nevajag, neizjauc lietu būtību!"
"Kas?" nesapratu, kāpēc man tika aizrādīts.
"Vai zini, kādu nelaimi varēji izdarīt? Labi, ka paspēju atgrūst tevi nost un tu neiekriti lamatās!"
