Vēlies uzmanīgi

67

67

LORETA

Man zuda pamats zem kājām un acīs - visa apkārtne. Es redzēju tikai Kaspeja acis, kuras raudzījās manī ar neizsakāmu maigumu un tādām rūpēm, kādas ne no viena pret sevi vēl nebiju izjutusi. Es būtu noslīdējusi zemē, bet Kaspeja rokas un lūpas mani noturēja ar kādu neredzamu spēku.

Nepretojās ne mans prāts, ne arī sirds. Šķita, ka viss it kā saklikšķinās savās vietās, kad Kaspejs sāka mani maigi skūpstīt. Un es viņam atbildēju. To sajutis, Kaspejs mani piekļāva sev tuvāk, un es apviju savas rokas viņam ap muguru, piekļaudamās gan ar savu ķermeni, gan visu būtību. Un tas likās tik saderīgi, it kā mēs būtu viens otram radīti. Manas acis baudā aizvērās. Es izbaudīju notiekošo no visas sirds un dvēseles. Un ierasto dzirksteļu vietā visapkārt jutu it kā salūtu šaltis, bet taureņi vēderā dejoja neprātīgās dejās.

Kad aptrūkās elpa, mēs nedaudz atrāvāmies viens no otra un skatījāmies viens otram acīs. Kaspejs ar plaukstām atglauda manus matus no sejas, tad atkal pieliecās tuvāk vēl vienam skūpstam, kurš bija par kādu pakāpi kaislīgāks. Nekad nebiju neko tādu izjutusi. Visa mana iepriekšējā pieredze sabirza kā gruži pie kājām, kurus bez pūlēm var aizslaucīt prom. Tas, kas notika tagad, bija kas daudz nozīmīgāks. Dabisks. Nepiespiests. Saistošs, bet vienlaikus arī atbrīvojošs. Mēs elpojām viens otra elpu, mūsu augumi savā starpā it kā "sarunājās" - viens otram saskanīgi atbildēja. Arī sirdis, it kā viena otru saklausot, sitās vienotā ritmā.

Otrreiz aptrūkstot elpai, Kaspejs savu pieri piespieda manējai un turēja mani, iekļautu savā apskāvienā. Manas plaukstas nez kurā mirklī, kas man nepamanīts pasprucis garām, bija saslēgušās ap Kaspeja kaklu pie galvas, un pirksti viegli bužināja viņa matus.

Bet tad es neapmierināta saklausīju attālas balsis. Arī Kaspejs tās dzirdēja. Viņš atrāvās nedaudz tālāk, vēl neizlaizdams mani no sava apskāviena, un ar skumju smaidu ielūkojās man acīs.

"Tas noteikti ir Andžejs ar pārējiem. Lai kā man negribas tevi laist prom, ir laiks iet. Lai veicas! Un atceries - es visā esmu ar tevi."

Kaspejs maigi mani pastūma uz izejas pusi un es, vēl nespēdama bilst neviena vārda, īsu brīdi mulsi viņā paskatījos un tad streipuļoju ārā. Aiz durvīm mani uz mirkli apžilbināja pie pils esošo lāpu gaisma, kas gaitu padarīja vēl nedrošāku. Es redzēju, ka visi gaidās jau sastājušies tā, kā mums bija stāstījusi darīt tante. Kad devos uz savu vietu rindas beigās, jutu man pievēršamies dažus ziņkārīgus skatienus. Malvīne vai cepās no ziņkārības uz mani izteiksmīgi jautājoši skatoties. Es nosarkusi paraustīju plecus, uz ko Malvīne viszinoši pacilāja savas uzacis, kā apstiprinādama, ka viņai ir aizdomas par to, kas tikko notika. Es vairs nespēju izturēt viņas skatienu un nodūru acis. Lūpas kaisa, vēl atminēdamās Kaspeja lūpu maigos pieskārienus. Tas tiešām tikko bija noticis?

Ilgi prātot man nenācās, jo jau nāca Andžejs Gaja un divu citu eksāmenu vērtēšanas komisijas pārstāvju pavadībā. Viņiem sekoja arī Kaspejs. Es skatījos viņā kā apburta, un arī vīrietis nenovērsa no manis savu skatienu, līdz bija pagājis garām. Arī tad viņš vēl atskatījās. Pamanīju, ka Malvīne to visu ar smīnu uz lūpām ievēroja, un atkal nosarku.

Andžejs palaida visus zālē, bet pats nostājās mums priekšā: "Sveicināti mūsu dārgie bez piecām minūtēm jaunie kopas speciālisti! Esat gatavi uzņemties pilntiesīgu kopas locekļu dzīvi un pienākumus?"

Mēs visi apstiprinoši atbildējām, un vecais tiesnesis veda mūs iekšā zālē. Man joprojām īsti neklausīja kājas, un es pāris reizes ejot uzgrūdos puisim, kas gāja man blakus. Sirds uztraukumā dauzījās. Un tas bija ne tikai gaidāmā nozīmīgā pasākuma dēļ. Tā saviļņojoši satraucās arī par tikko notikušo un pārējām izjūtām. Vai mēs sāksim attiecības? Kā mēs sāksim attiecības? Kas būs, kad visi par tām uzzinās? Pats galvenais - kad par to uzzinās princese? Karaliene? Un es uzzināšu, kas esmu...