Vēlies uzmanīgi

8

Pamodos no tā, ka acīs iespīdēja spoža saules gaisma. Tad saklausīju soļus manā virzienā un atvēru acis.

"Labrīt, meitiņ!" saklausīju mammas balsi.

Viņa apsēdās uz dīvāna maliņas man blakus un paglāstīja manu pieri, kā to parasti darīja, atglausdama no tās nost dažas matu šķipsnas.

"Kā jūties?" viņa prasīja.

"Man galva... ir kā ar vati piebāzta. Nesāp, bet jūtos dīvaini. Vai esmu visu vakardienu un visu nakti bez apstājas nogulējusi?"

"Jā, meitiņ! Domāju, ka tev vēl lien laukā sprādziena sekas. Ej nomazgājies, savā istabā saģērbies un tad nāc brokastīs. Cepu cepeškrāsnī siermaizītes ar tomātu un baziliku, kā tev patīk."

"Super! Paldies, mammu!" teicu un veicu ikrīta vingrojumu rosmi, kad mamma bija aizgājusi.

Kad iegāju dušā, sāku domāt par savu darbu. Nespēju atcerēties, kas šodien bija darāms. Dīvaini. Vēl dīvaināk - zinu, ka man vajadzēja doties pie mammas, bet kā šeit nokļuvu, arī neatceros. Atceros, ka biju sarunājusi satikties ar Jāni. Mobilajā telefonā redzēju, ka šodien ir ceturtdiena, satikties vajadzēja aizvakar. No aizvakardienas atceros vien to, kā strādāju. Kur man pazudusi vairāk nekā viena diennakts?

Pie brokastu galda paņēmu mammas ielieto kafiju, un jautāju: "Mammu, kad es pie tevis ierados?"

Viņas roka sastinga gaisā virs viņas kafijas krūzītes, it kā būtu mazliet sabijusies. Tad mamma savācās, ievilka dziļu elpu un ar mazu vilcināšanos atbildēja.

"Tu atbrauci vakar pusdienlaikā ar autobusu."

"Dīvainā kārtā es neatceros ne vakardienu, ne arī otrdienas vakaru."

"Tu man otrdien zvanīji, teici, ka nejūties īsti labi, ka tev reibst galva. Es piedāvāju par tevi parūpēties, kamēr atlabsi. Tu nokārtoji darba jautājumus un trešdien brauci pie manis. Neilgi pēc ienākšanas dzīvoklī uz dīvāna aizmigi."

"Tas nav normāli. Vai man nevajadzētu aiziet pie ārsta uz pārbaudi? Šādi atmiņas zudumi man nešķiet normāli. Varbūt kaut kas kaiš manām smadzenēm?"

Mamma atkal izskatījās sabijusies: "Nē, nē, meitiņ! Gan viss būs labi! Es zinu, kas tādā gadījumā darāms. Tev vienkārši jāatpūšas, jādzer tās zāles, ko izrakstījis ārsts. Varbūt pat atliec malā darbus, ne ar vienu nesazinies, atpūtini smadzenes. Varbūt esi tikai mazliet sapūlējusies."

"Bet būtu labi par to saņemt ārsta apstiprinājumu, tev tā nešķiet?"

Mamma mani pētījā ar, kā man likās, diezgan aizdomīgu skatienu.

"Es par to padomāšu," viņa beigās noteica. "Bet pagaidām tev jāiedzer nomierinošā tēja."

Viņa man ielēja to krūzītē un, neklausoties manos iebildumos,ka tikko izdzēru kafiju, dīvainā kārtā piespieda izdzert. Pēc tam es sajutos pavisam jocīgi. Šķita, ka visas skaņas nāktu apslāpētas, it kā caur sienu. Likās, it kā ausīs būtu iebāzta vate. Jutu, ka mamma mani paņem aiz rokām un kaut kur ved. Kājas arī likās kā no vates. Negribēju nekur iet, bet pretoties viņai nespēju. Nespēju arī pienācīgi paspert soļus, tāpēc vilku tās pa zemi. Acīm priekšā aizvilkās tāda kā miglaina gaisma, viss rādījās kā izplūdis, ļoti, ļoti neskaidrs. Tiklīdz galva skāra spilvenu, mani pārņēma melna tumsa.

----------

Jutu, ka man atver acis. To nedarīju es pati, redzēju pār sevi noliekušos mammu, kura acij tuvināja pipeti, kaut ko tajā iepilinādama. Tāpat viņa rīkojās arī ar otru aci, bet man nebija spēka ne parunāt, ne arī kaut ko izdarīt. Pēc tam atkal iegrimu tumsā.