Kurš gan nav vēlējies, lai piepildās vēlēšanās! Bet ko tad, ja sāk piepildīties viss, ko nodomā?
Loreta ir parasta studente, kura cenšas veidot savu dzīvi. Tad ir virkne notikumu, kurus viņa uzskata par sapņiem vai sagadīšanos. Viņa netic raganām, d...
Ir mana maiņa. Staigāju gar perimetru ar vienu no vecākajiem sargiem vārdā Mareks. Diezgan noslēgts tipiņš, nemīl sarunāties, sausi dara savu darāmo. Cik man stāstīja, viņš esot vecpuisis, kam neveicās ar attiecībām, bet kurš tās diez ko arī nemeklēja. Tāpēc man palika daudz laika pārdomām.
Sāku domāt par Loretu, un man neviļus bija jāsmaida, atceroties vakara pastaigu. Bet tad es atcerējos arī kārtējās viņas aizdomas. Kas viņai iekodis? Viņa taču nekad nav bijusi piekasīga. Kāpēc uzklupusi Sofijai? Sofija manā labā daudz darījusi, turklāt pati Loreta arī dzīvo pilī labā istabā, ēd ar augstībām no viena galda. Tad kāpēc jāsūdzas, ka princese lūdz kaut ko atnest vai padot? Mēs taču arī savās attiecībās, kurām gan īss mūžīņš vēl, bet esam viens otram šo to lūguši. Kāpēc princeses lūgumi viņai sagādā tādas problēmas?
Labi, ka vakar Loreta ilgi par to nečīkstēja, jo man izdevās nedaudz pieklauvēties pie viņas apziņas un saprāta.
Tad es beidzu prātot un pievērsos kam citam - atkārtoju prātā apgūto vielu, veicu sīkas burvestības, lai kaut kā kavētu laiku un naktī nebūtu garlaicīgi. Reizēm centos uzsākt sarunu ar Mareku, bet tās bija ļoti īsas. Viņš parasti atbildēja ar vienu vārdu vai īsām frāzēm. Šo to pajautāja man, nedaudz pastāstīja par savu bērnību, bet tad teica, ka viņam labāk patīk paklusēt, ieklausīties apkārtnes trokšņos, kas bīstamās situācijās varot noderēt.
Kad šī izklaide man beidzās, sāku sakopot savu enerģiju, kā to biju darījis pēdējā laikā, ar vienu nolūku - mēģināt sasaukt savu dvēseles dzīvnieku. Ap šo laiku man jau būtu tam jāparādās, bet tas nez kāpēc nenotika.
Prātodams redzēju, ka tuvojamies nelielai kraujai, kurai taka veda apkārt. Nogriežoties gar tās sānu, mums pretī gāja lācis. Mēs ar Mareku abi sastingām, un lācis arī apstājās, izdodams brīdinošu rūcienu.
اوووه! هذه الصورة لا تتبع إرشادات المحتوى الخاصة بنا. لمتابعة النشر، يرجى إزالتها أو تحميل صورة أخرى.
Mareks zemā balsī sāka runāt: "Lācis ir sabijies, tāpēc ierūcās. Acīmredzot mēs gājām klusām, un tas laikus mūs nesadzirdēja. Strauji nekusties, runā zemā, mierīgā balsī, tā, kā es. Mēģināsim iet sāniski prom no klints, lai viņš saprot, ka neapdraudam."
Es klusēju, bet Mareks man teica: "Vismaz kaut ko atbildi, lai viņš saprot, ka arī esi cilvēks un neesi dusmīgs vai agresīvs."
Es tādā pašā zemā balsī teicu: "Sapratu. Labs lācis, labs lācītis."
Ar acs kaktiņu redzēju, ka Mareks sācis sāniski virzīties prom no klints, un es darīju to pašu. Lācis pēkšņi pieslējās pakaļkājās un sāka ostīt gaisu mūsu virzienā. Mēs virzījāmies, nenolaižot no viņa acu. Kā par nelaimi vējš pūta no mums tieši lācim virsū. Viņš noteikti saoda mūsu pusdienas, kas bija mugursomās.
Pēkšņi lācis atkal nostājās uz visām četrām un strauji metās mūsu virzienā. Es salecos, bet Mareks teica: "Tikai nebēdz prom. Tagad mums jāapstājas un mierīgi jāstāv. No lāča tāpat neaizbēgsi, ja stāvēsim mierīgi, varbūt viņš redzēs, ka neapdraudam."
