Angels Heart-1.grāmata

Noslēpumainā vēstule...

Ko lai es daru? Man nav nekā! Pilnīgi nekā... Mani vecāki ir miruši, un draugu man nav tā pat kā naudas un māju. Man ir viena mugursoma. Pilna ar kaut kādiem krāmiem, bet tur nav naudas un nav ēdiena. Es dzīvoju Floridā, bet šonakt es bēgu uz LA. Kāpēc LA? Jo man mamma kādreiz teica: "Mīļā atceries to! Ja es nomiršu tad tu ar tēti bēgsiet uz LA! Ja nebūs arī tēta tad tu bēgsi viena! Diemžēl nedrīkstu teikt kāpēc, bet ja nomiršu uzzināsi!" Es viņai vienmēr mēdzu teikt ka tas nebūs vajadzīgs, bet laikam es kļūdījos. Es tagad sēžu uz akmens pie jūras un to vēroju. Drīz būs mans vilciens. Drošvien domājat kur es ņēmu nadu... es neņēmu, kā jau teicu es bēgu, tāpēc es braukšu ar kravas vilcienu. Vienkārši ielēkšu tajā.
~~~~~~~~~~~~~~Vilcienā~~~~~~~~~~~~
Es sēžu starp divām kastēm un rakņājos pa mugursomu. Tad es ieraudzīju kaut kādu aploksni. Es to izņēmu ārā no somas un atplēsu vaļā. Tur bija papīrs, nē vēstule. Kaut kādi dokomenti un bankas karte ar līmlapiņu virsū uz kuras bija kods.
Vēstule:
Sveika Zoī!
Tā esmu es tava mamma un tavs tētis. Mēs zinājām ka mirsim tāpēc sagatavojām tevi. Uz bankas kartes ir vairāk kā milijons vai pat divi. Viens no dokomentiem ir kartei un otrs ir testaments kurā mēs tev novēlam visu kas mums ir tai skaitā mūsu villu LA. Tu nezināji ka tāda ir, jo mēs tev nevarējām teikt. Piedod lūdzu. LA tev ir jāuzmeklē Emīlija Kārtere. Viņa ir man sena draudzene un tev viņai jāpasaka ka es izpildiju savu misiju un tagad esmu viņsaulē. Es tevi mīlu saulīt! Ar Dievu!💋
Ar mīlestību Tavi vecāki.
Tagad man acīs ir asaras. Esmu dusmīga ka man visus 15 gadus bija jādzīvo ka nabadzei kura nevar daudz atļauties, bet maniem vecākiem bija tik daudz naudas ka man tur pietiek atlikušajai dzīvei. Es paņēmu testamentu. Tajā bija rakstīts ka mani vecāki man novēl villu, BMW x6, vairāk kā 3 milijonus, un kas mani pārsteidza visvairāk savu biznesuzņēmumu, kur viņi nodarbojās ar ekonomiku u.t.t. Es pat nezināju ka viņiem tāds ir... Es ienīdu savu dzīvi, bet galu galā varbūt ka man tomēr kautkas ir.
~~~~~~~~~~~~~~~~LA~~~~~~~~~~~~~~
Es izlēcu no vilciena un devos uzmeklēt šo Emīliju Kārteri. Man bija atstāta arī adrese. Pa ceļam iegāju "Subway" un paēdu, kā arī iegāju kādā šikā apģērbu veikalā un nopirku normāls drēbes, vēl aizgāju pie friziera. Kad biju pie viņas dzīvokļa durvīm es pieklauvēju un atvēra kāds puisis.
-Amm sveiks! Emīlija Kārtere dzīvo šeit?-es pajautāju.
-Jā! Pasaukt?-viņš atbildēja.
-Jā tas būtu jauki!
-Mammu tev ciemiņš!-vīņš pabļāva uz aizmuguri.-Starpcitu esmu Džošs Kārters!-viņš teica pasniegdams labo roku uz priekšu.
-Esmu Zoī! Zoī Harisone!-es teicu paspiežot viņa roku.
-Tu esi Zoī???-viņš skatījās uz mani ar izbrīnu.
-Jā! A kas?
-Nekas vienkārši mana mamma man ir stāstījusi par tevi un tavu mammu.
-Ā skaidrs! Varbūt drīkstu ienākt?-es jautāju.
-Ak jā droši!-viņš teica. Tad atnāca Emīlija.
-Zoī? Ko tu te dari?-viņa jautāja.
-Sveika Emīlij. Džošs vai vari aiziet?-es jautāju.
-Labi!
-Tu jau atceries manu māti! Sintiju Harisoni?-es jautāju.
-Nu jā!
-Es šeit esmu jo viņa izpildija savu misiju un tagad viņa ir mirusi.
-Ak šausmas man žēl!-viņa teica.
-Viss labi!-es teicu.-Es tagad dzīvoju šeit. Mammas villā.-es teicu.
-Skaidrs. Tev jau vienai pašai tagad pieder tā villa mums jau gan tāds mazs dzīvoklīts.
-Jūs jau vart nākt pie manis dzīvot villā savādāk man vienai pašai būs garlaicīgi un es viena pati nevaru dzīvot. Man ir tikai 15 un neviena cita izņemot tevi man nav.-es teicu.
-Mēs labrāt. Džošs sāc krāmēt mantas mēs pārvācamies dzīvot pie Zoī!-viņa pabļāva Džošam.
-Pag ko? Vai tad viņas mājā mums būs pietiekami daudz vietas?-viņš jautāja.
-Džošs es dzīvoju villā! Es esmu bagāta! Tas ir mans mantojums no vecākiem jo abi ir miruši! Viņus noslepkavoja pirms mazāk kā nedēļas.-es teicu. Atceroties to visu man saskrēja asaras acīs. Emīlija jau bija aizgājusi kārtot mantas.
-Ak man žēl! Piedod!-viņš teica pienāgdams man klāt un apskaudams mani.
-Tev nav par ko atvainoties. Tas vienkārši ir smagi to visu atcerēties. Ņemot vērā to ka pirms dažām stundām likās ka man nāksies dzīvot kā bomzim uz ielas, jo mamma nevarēja teikt ka ir bagāta un paziņoja vēstulē pēc nāves.-es viņam izstāstīju.-Principā es 15 gadus esmu dzīvojusi bez nekā tikai ar to pašu svarīgāko, un pēkšņi dēļ vienas vēstules es jau esmu milonāre. Neko sev.
-Tev nu gan iet. Es visus savus 16 gadus dzīvoju ne tik slikti kā tu iepriekš, bet arī ne tik labi kā tu tagad. Es dzīvoju normāli. Nesūdzos. Labi man jāiet krāmēt mantas.-viņš piecēlās.
-Es tev varu palīdzēt ja vajag!-es pieteicos.
-Tas būtu ļoti jauki no tavas puses!-viņš teica.
-Eh nav jau grūti esmu pieradusi strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt.-es teicu.
-Paldies!-viņš pateicās.
-Nav par ko!-es atteicu. Man šķiet ka man ir īsts draugs.
-Zini tu šķieti ļoti forša.
-Un zini tu esi mans pirmais normālais draugs. Labi ka mēs satiekam. Kā ne kā nāksies vienā mājā dzīvot. Oi labojums villā!-es teicu un mēs sākām smieties. Šodien ir sesdiena tas nozīmē ka rīt es varēšu pastaigāt ar Džošu pa pilsētu un pirmdien būs jāiet uz jauno skolu.