Šis stāsts ir par Zoī, kurai ir 15 un, kura ir palikusi viena pēc vecāku noslepkavošanas. Viņa ir pavisam viena un viņai nav kur palikt, bet, kad viņa atrod vecāku uzrakstītu vēstuli, kas veltīta viņai pēc viņu nāves, viss mainās.
Kas notiks vēlāk k...
Dilana skata punkts. Pēc tam kad biju sagaidījis Zī viņas mājā un uzzinājis ko viņa darīja devos mājās. Bija sajūta ka viņa visu nestāsta, tāpēc zvanīju Keitam. Es viņu nemēģinu izpiegot vienkārši gribu būt pārliecināts ka tā bija tāpēc man vajag viņa apstiprinājumu. Tel. saruna. -Čau vecīt! -Čau Dilan. Ko gribēji? -Paprasīt ko tu visu dienu darīji ka tevi nevarēju atrast. -Zī mani apmācīja par visām tām eņģeļu lietām. -Ja? -Jā viņa man visu pastāstīja. Es viņu iepazinu tuvāk un man viņa patīk. -Nice. -Es viņu noskūpstīju un uzaicināju uz randiņu. -Tā tik turpināt vecīt un dabūsi meiteni. -Labi man jāiet. Atā Dilan. -Atā Keit. Tel. sarunas beigas. Pēc sarunas mana pasaule sabruka. Es zināju ka viņai nepatīku ES ZINĀJU. Es nokritu ceļa vidū. Es vienkārši sēdēju tur.(Attēls) Tagad meitene ko mīlu satiksies ar manu labāko draugu. Pats sliktākais ir tas ka Zī nojauš par manām jūtām pret viņu. Viņa mani jūt. Es jau labprāt sev sagraizītu rokas un visu pārējo, bet viņai sāpēs. Kāpēc es neesmu eņģelis. Mana mamma ir eņģelis. Tēvs nebija. Es pārņēmu gēnus no tēva. Kāpēc es fucking nevarēju pārņemt gēnus no mammas nevis no tēta. Viņa ir visskaistākā meitene ko jebkad esmu redzējis. Bet viņai es esmu tikai draugs un aizsargājamais. Man pieder viņas dzīvība. Kāpēc nevarētu piederēt arī sirds. Kāpēc dzīve ir tik sarežģīta. Es Zī nestāstīju, bet Aiziaks mani iemācīja braukt ar moci un es nopirku sev moci.
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
Es piecēlos uz aizskrēju uz māju. Paņēmu moča atslēgas un braucu. Es braucu cik ātri varēju. Es nezinu ko domāju. Es braucu nenormāli ātri un pēkšņi... avārija. Es pārāk strauji paņēmu līkumu un iebraucu laukā. Mocis aiz kaut kā aizķērās un es nolidoju no moča. Mocim nekas nenotika. Par mani gan to nevarēja teikt. Es man šķiet salauzu roku un vēl kaut ko. Man sāpēja visas maliņas. -Zoī! Tev man jāpalīdz.-es teicu. Es zināju ka viņa dzird un zināju ka viņai sāp. Tad ieradās Zī. Viņa pienāca pie manis un es zaudēju samaņu. Es pamodos viņas istabā. Es ieraudzīju ka man priekšā sēž Zī. -Zī?-es jautāju. Es biju vesels. Man viss ir kārtībā. Pateicoties Zī. Viņa bija dusmīga. -Bļāviens Dilan ko tu domāji? Pat nezināju ka māki braukt ar moci. Bet tu brauci ar lielāko ātrumu kāds iespējams. Kāda velna pēc? Kāds ir iemesls? Paskaidro. Es fucking gulēju. Zini kā tas sāp kad to gaidi vismazāk? Zini cik sāpīgi ir lidot ar laiztu roku un sadragātu gurnu. Zinu cik sasodīti grauti ir elpot kad tev ir trīs lauztas ribas. Atšķirībā no tevis kas gulēja zemē man bija līdz tevīm arī jātiek.-viņa bļāva. Es viņai apsolīju ka darīšu visu lai viņai nesāpētu. Un ko es izdarīju? -Atvaino. Vienkārši gribēju izmēģināt moci.-es teicu -Tu man te nestāsti pekstiņus. Es tevi jūtu. Tu uz moča uzkāpi jo biji dusmīgs, pirms tam tu biji sagrauts un noskumis. Kāds ir iemesls?-viņa jautšja. Es nedrīkstu viņai teikt patiesību. -Mamma izstāstīja ka arī ir eņģelis. Es biju noskumis jo mantoju gēnus no tēva un esmu fucking cilvēks. Es biju dusmīgs uz mammu tāpēc arī izlēmu izbraukt ar moci.-es teicu un piecēlos kājās. Viņa man pienāca klāt. -Dilan. Būt eņģelim ir grūtāk neķā cilvēkam. Tici man. Es par tevi uztraucos. Ja es būtu tur nonākusi dažas sekundes vēlāk. Tu būtu miris! Es būtu mirusi un tas viss viena fucking stulba moča dēļ.-viņa teica. Viņa par mani uztraucas un es viņu sāpināju. Gandrīz nogalināju mūs abus.-Apsoli ka vairāk tā nedarīsi?!-viņa lūdza. -Es apsolu.-es teicu. Viņa pienāca man klāt un mani apskāva. Es vēlos kaut varētu palikt šādi mūžīgi.
