Es šausmīgi uzrraucos par Lūku. Vēljoprojām. Es nespēju nedomāt par viņu. Dilans ir noskumis un dusmīgs uz mani. Es zinu. Pat ja viņš saka ka nav. Viņš dusmojas uz mani par manu pēdējo dienu uzdvedību. Es viņam vispār nepievēršu izmanību. Viņš man raksta un zvana, bet es neatbildu ne uz viņa īsziņām ne arī uz zvaniem. Viņš ir noskumis par to ka man ir jūtas pret Lūku, jo viņam šķiet ka Lūks viņam mani atņems, bet es zinu ka viņš dziļi sevī zin ka tā nebūs. Man viņa ir žēl, bet Lūks pagaidām ir prioritāte. Es nezinu kāda būs mana reakcija kad viņu redzēšu. Es viņu neesmu redzējusi gandrīz divus mēnešus un es zinu ka dēmoni mācās ātri. Nezinu kas notiks. Ja nu moršu es? Ja nu man ir lemts mirt. Ko Dilans darīs bez manis. Vai viņš skums pēc manis, vai varbūt būs priecīgs ka ticis vaļā no briesmām un dēmoniem. Es nezinu. Godīgi sakot es arī negribu zināt. Vēl tikai 3 dienas līdz ieradīsies Lūks un esmu bailēs. Es dzīvoju katru dienu skatoties uz aizmuguri. Kad tik man kāds neuzbrūk. Es šķiet jūku prātā. Man naktīs rādās murgi. Ka mirstu. Un tad viss paliek melns. Mana dzīve beidzas. Es kliedzu un raudu un vēlreiz kliedzu un tad mani pamodina kāds. Parasti tas ir Džošs vai Emīlija. Viņi zin. Dilans par murgiem nezin. Nezin ka naktī vairākas reizes mani modina, jo es raudu un kliedzu kā traka. Mani naktī modināja 5 reizes. Es uzreiz aizmigu un pēc laika modināja atkal. Es nepēju to izturēt es vispār neesmu gulējusi. To laiku no vienas modināšanas līdz otrai nevar nosaukt par gulēšanu. Es sēdēju gultā un domāju. Es izdomāju saģērbties. Es saģērbos un braucu uz pļavu. Es aizbraucu tālāk nekā vakar kad biju ar Dilanu. Es iebarucu dziļāk un noliku moci. Es iegāju mežā un aizgāju uz koka mājiņu. To es atradu atradu vakar pēc Dilana aizbraukšanas. Es tajā uzkāpu un tur sēdēju. Tā bija tukša. Tur nekā nebija. Sajūta ka šo mājiņu pazīstu vai arī vismaz man ir kaut kāda saikne ar to. Nezinu kāpēc. Es apsēdos uz grīdas stūrī un raudāju.
-Mammu palīdzi. Man tevi vajag. Es nespēju. Man ir bail no nāves. Ja nu man ir lemts mirt. Ko es darīšu. Kas notiks ar Dilanu. Lūdzu mamm!-es teicu caur asarām. Pēdējos vārdus es nočukstēju. Tad ieradās mamma.
-Zoī! Kāds ir iemesls tavām asarām?-viņa jautāja.
-Lūks. Viņš atgriežas.-es teicu.
-Es zinu. Bet kāpēc tu raudi dēļ viņa?-viņa jautāja.
-Mammu tu nesaproti. Man ir bail. Man ir bail ka miršu. Man ir bail ka tāds ir mans liktenis.-es teicu.
-Jā, bet tas nav īstais iemesls.-viņa teica.
-Kas tad ir?-es jautāju.
-Tu netiec pāri jūtām pret viņu. Tev ir bail viņu zaudēt pat ja tas ir tavs darbs. Bet es tev pateikšu vienu. Dēmonus var mainīt uz labo pusi tā pat kā eņģeļus uz slikto. Tu esi kāds kas Lūku var mainīt. Nevaru pateikt vai izdosies. Bet ir vērts mēģināt.-viņa teica. Manas asaras apstājās.
-K...k...ko?-es jautāju.
-Tieši tā!-viņa teica.-Viņš varbūt nebūs eņģelis, bet būs labais dēmons un sadarbosies ar eņģeļiem protams ja tev izdosies.-viņa teica. Tātad man ir iespēja.
-Paldies mamm.-es teicu. Es piecēlos un apskāvu mammu. Tad viņa devās prom. Es varu mēģināt, bet kā?
DU LIEST GERADE
Angels Heart-1.grāmata
JugendliteraturŠis stāsts ir par Zoī, kurai ir 15 un, kura ir palikusi viena pēc vecāku noslepkavošanas. Viņa ir pavisam viena un viņai nav kur palikt, bet, kad viņa atrod vecāku uzrakstītu vēstuli, kas veltīta viņai pēc viņu nāves, viss mainās. Kas notiks vēlāk k...
