Angels Heart-1.grāmata

Tu arī esi eņģelis!

Mēs ar Dilanu sakārtojām viņa istabu un devāmies uz staikšanās vietu ar pārējiem. Mums bija jāsatiekas parkā. Kad bijām parkā tur stāvēja tikai Keits. Mums bija jāsagaida Reičela, Aleksa, Aiziaks un Eštons. Aizgājām pie Keita.
-Yo Keit!-teica Dilans.
-Yo Dilan! Ā sveika Zoī!-viņš teica.
-Sveiks Keit. Sauc mani par Zī!-es teicu.-Pārējie vēl nav?
-Kā redzi.
-Un es domāju ka mēs ar Dilamu kavējam!-es teicu.
-Kāpēc tā domāji?-viņš jautāja.
-Radās daži sarežģījumi.-es teicu.
-Kādi?-viņš jautāja.
-Nav tava darīšana! Piedod, bet noslēpums!-es teicu.
-Skaidrs.-viņš teica. Tad atnāca pārējie un mēs devāmies. Bija diezgan silts tāpēc devāmies uz pludmali. Man peldkostīms jau bija mugurā. Kā es mājās ātri ieskrēju un pārvilku katram gadījumam.

Man uz muguras bija divas sarkanas svītras. Tas no spārniem. Mani tas pārsteidza! Keitam bija tādas pašas svītras tikai nedaudz garākas. Viņš ir eņģelis. Es zināju ka netālu ir klints. Es aizgāju pie Dilana.
-Dilan! Panāc!-es viņu pasaucu.
-Kas ir?-viņš jautāja pienākdams man klāt.
-Tu jau zini ka man uz muguras ir divas sarkanas svītras kādas ir visiem eņģeļiem, jo tās ir no spārniem!-es teicu.
-Nu jā! A kas?-viņš jautāja.
-Paskaties uz Keita muguru! Viņam ir tādas pašas!-es teicu.-Viņš ir eņģelis!
-Tev taisnība!-viņš teica.
-Man ir jāpajautā vai viņš ir! Šaubos ka viņš zin ka es esmu!-es teicu.-Un viņš ir jauniņais.
-Kā zini?-Dilans jautāja.
-Eņģeļiem pieaugot svītras lēnām pazūd. Viņam viņas ir nezen parādijušās.-es teicu.
-Kā tu piedabūsi viņu pareikt?-viņš jautāja.
-Šeit netālu ir klints! Man ar viņu jāpaliek divatā. Ja viņš ir jauniņais vējam nevarēs pretoties.-es teicu.
-Labi! Tu tiksi galā?-viņš jautāja.
-Gan jau!-es teicu. Es iegāju ūdenī un mēs visi sākām šļakstīties. Pēc kāda laika visi izlīdām. Visi apsēdās uz dvieļiem un sāka par kaut ko runāt, taču mēs ar Keitu devāmies pastaigāt.
-Tātad tu esi bagāta ja?-viņš jautāja.
-Jā! Taču bez vecākiem.-es teicu.
-Man žēl! Bet tā savādāk tev drošvien ir viegla dzīve!-viņs teica.
-Nav! Tā pat kā tev!-es teicu.
-Kā to saprast?-viņš jautāja.
-Tu esi eņģelis, vai ne?-es jautāju.
-Kā tu to uzzināji?-viņš jautāja. Mēs jau bijām pie klints.
-Jo es pati tāda esmu!-es izlaidu spārnus.
-Tu arī?-viņš jautāja.-Bet ka tu saprati.
-Tās sarkanās svītras uz tavs muguras nodod. Man ir tādas pašas!-es teicu.
-Jā!-viņš teica.
-Tu esi jauniņais, vai ne?-es viņam jautāju.
-Jā!-viņš teica un izlaida spārnus.
-Tu esi sargeņģelis!-es teicu.
-Jā!-viņs teica.
-Es arī!-es teicu.
-Kas ir tavs aizsargājamais?-es jautāju.
-Kaut kāda Amēlija Klārka!-viņš teica.-Zinu tikai vārdu. Esi dzirdējusi.
-Amēlija? Viņa ir viena no manām labākajām draudzenēm.-es teicu.
-Tad jau jauki! Kas ir tavs aizsargājamais?-viņš jautāja.
-Dilans!-es teicu.
-Tāpēc tu visu laiku esi ar viņu?-viņš jautāju.
-Jā!-es teicu.
-Bet tev nav ar viņu visu laiku jābūt!-viņš teica.
-Ir! Nesen uzzināju ka mans tagad bijušais puisis ir dēmons. Vēl pie tam oaša nelabā dēls. Viņš atklāja ka Dilans ir mans aizsargājamais un vairākas reizes viņu mēģināja nogalināt. Viņu gandrīz nobeidza karotāji, bet viņš aizbēga. Tagad kad viņš ir pazudis nāk citi. Viņa māsu jau nogalināju.-es teicu.
-Tev ir darīšana ar ļaunu spēku!-viņš teica.
-Domā es to nezinu? Visvairāk bail par Dilanu. Es jūtu visu ko dara viņam. Viņš zin ka viņu nogalinot nomiršu arī es. Un dēmoni zin ka esmu viņa sargeņģelis. Viņy ievaino ļoti bieži.-es teicu un ievilku spārnus.
-Kāpēc ievilki spārnus?-viņš jautāja.
-Lai neviens nepamana!-es teicu un tad arī Keits ievilka sārnus. Viņam tie momentā parādījās atpakļ.
-Ko tas nozīmē?-viņš jautāja.
-Amēlijai draud briesmas!-es teicu. Tad parādījās mani spārni. Arī Dilanam draud briesmas.-Lido!-es teicu.
-Es taču nezinu kur viņa ir!-viņš teica.
-Tu jutīsi! LIDO!-es bļāvu. Es ievilku spārnus un skrēju. Visi jau bija devušies prom, tikai Dilans. Tur bija kaut kāds dēmons. Neatpazinu viņu. Nelabajam izbeidzās ģimene. Sievu negrib sūtīt. Viņš iedūra Dilanam starp ribām. Gandraiz aizskāra plaušas. Viņš knapi elpoja. Es izlaidu spārnus.
-Kas tu esi? Vai tevi sūtīja velns?-es jautāju.
-Es esmu Ītans! Jā mani sūtīja velns. Mana misija ir nogalināt tevi!-viņš teica.
-Kāpēc? Jo viens sadodīts dēmons pārkāpa likumu? Jo viens dumjš un kretīnisks dēmons lauza mieru?-es jautāju. Es gandrīz nevarēju paelpot. Man trūka elpas. Es skrēju pie Dilana. Bet nē! Mani pārtvēra Ītans. Viņš mani nometa zemē un man iedūra. Es nevarēju pakustēties. Viņš fevās prom un atstāja mani nomirt. Es ar visiem saviem spēkiem piecēlos sēdus. Es piešļūcu poe Dilana un sāku dziedēt brūci jutu kā atguvu elpu. Man izdevās viņu izdziedēt es ievilku spārnus. Man tajā brīdī vairs enerģijas nebija. Mana gakva nokritauz Dilana krītīm un aizmigu.