Angels Heart-1.grāmata

Ņujorka

Bildē divgadīgā Alīsija un piecgadīgais Tailers(Tailers tikai izskatās īsāks par Alīsiju. Īstenībā viņš ir garāks nekā Alīsija).
Kad pamodos mēs jau nolaidāmies Ņujorkā. Pareizāk sakot Dilans mani pamodināja, jo mēs nolaidāmies. Mēs izkāpžm no lidmašīnas un mūs jau tur sagaidīja taksis. Mūsu mantas vēlāk atvedīs ar furgonu. Mēs sasēdāmies taksī un braucām uz jauno māju. Ceļš bija diezgan garš, jo lidosta atradās Ņujorkas centrā, bet mēs dzīvojam nomalē. Mēs dzīvojām starp vairākām citām mājām. Būs jāpiepazīstas ar kaimiņiem.Mēs piebraucām pie mājās un visi kā viens izkāpām. Man patīk tā māja. Tā ir lielāk nekā kaimiņmājas, bet ne ļoti lielāka. Mēs iegājām iekšā. Man patika virtuves izkārtojums. Tā bija moderna. Viesistabā bija liels dīvāns un televīzors ar tumbām un dvd atskaņotāju. Tur bija arī pufi dažādās krāsās. Bija arī vannasistaba un pagrabs. Arī tāds kā kabinets vai noliktava. Nevarēju saprast. Mēs novilkām virsdrēbes un gājām auģšā. Uzreiz pa labi bija vēl viena vannasistaba un pa kreisi darbistaba. Tālāk bija rozā guļamistaba.
-Šitā būs mana istaba.-iesaucās Alīsija.
-Labi! Šaubos ka kāds ir pret!-es teicu.
-Yey!-viņa iesaucās un ieleca gūltā. Mēs pārējie devāmies tālāk. Nākamā bija lielāka faišā tirkīzzilā krāsā.
-Mammu! Šitā var būt mana?-jautāja Tailers.
-Protams dēliņ!-es teicu un noglaudīju Tailera galvu. Viņš aizgāja apskatīt savu istabu. Mēs ar Dilanu gājām tālāk. Tad bija divas mazas bēšīgas istabas. Viena nedaudz tumšāka un otra gaišāka. Tās ir tādas kā viesu istabas. Ja nu kas. Tad bija vēlviena vannasistaba. Nākamā istaba kurā iegājām bija liela ar divguļmo gultu, balkonu, lielu skapi, televizoru, un pašai savu vannasistabu.
-Mīļais! Šī ir mūsu istaba!-es teicu.
-Es tev pilnībā piekrītu!-teica Dilans mani apskaujot no mugurpuses un noliekot savu galvu uz mana pleca. Es pagriezu galvu un noskūpstīju Dilanu. Es apgriezos un viņu apskāvu.
-Labāk nevarētu būt!-es teicu.-Man ir ideāls vīrs un divi ļoti jauki bērni, kā arī suns. Tā teikt...ko vairāk var vēlēties?-es jautāju.
-Neko. Mūsu dzīve ir ideāla ja neskaita to ka tajā ietilpst arī dēmoni kuri mēģina tevi nogalināt.-viņš teica. Es paslēpu savu seju pie viņa kakla.
-Galvenais ka mums ir labi! Nu un ka mēģina! Vēl nav izdevies. Es esmu ar tevi, mēs esam precējušies un lai arī kas notiktu es mīlu un mīlēšu teivu un tu mani!-es teicu.
-Tur tev taisnība! Bet mēs abi zinām ka katra diena var būt tā pēdējā.-viņš teica.
-Zinu! Bet tagad par to nedomāsim. Davai?-es jautāju.
-Davai! Drīz būtu jāatved mantas un tad mēs varēsim iekārtoties.-viņš teica paceldams manu galvu un mani noskūpstīdams.
-Tu nemaz neesi mainījies!-es teicu.
-Tu jau ar ne!-viņš teica.
-Tur es tev piekrītu!-es nočukstēju un viņu vēlreiz noskūpstīju. Tad es izdzirdēju klauvējienus pie durvīm.-Vai nu tikko atveda mūsu mantas vai kaimiņi ir pasteigušies un nāk apciemot mūs!-es teicu.
-Es saku ka mantas!-viņš teica un devās atvērt durvis. Es viņam sekoju. Viņam bija taisnība. Vija atvestas mantas. Mēs likām tās ienest iekšā. Viņi par katru kasti prasīja kur jānes. Es neizturēju.
-Bļāviens jūs arī lasīt mākat?-es jautāju.-Velns parāvis uz katras kastes ir rakstīts kas tas ir. Izlasat!-es teicu.
-Mīļā nomierinies!-Dilans teica un mani apskāva.
-Labi!-es noburkšķēju. Pēc tam neviens neko nejautāja. Tikai sanesa kastes. Kad viss bija iekšš es devos augšā sakārtot Tailera mantas, bet Dilans Alīsijas. Es iegāju Tailera istabā. Viņš jau bija atvēris kasti ar rotaļlietām un spēlējās.-Tailer! Dēliņ tu vari tās mantas sakārtot tajā kastē!-es teicu norādot uz kasti kas bija it kā paredzēta mantām.
-Labi mammīt!-viņš teica. Viņš ir ļoti paklausīgs. Viņš īpaši ar Dilanu nesaprotas pat zinot ka viņš ir viņa tēvs. Es nevaru iedomāties kas notiks ar Taileru ja mani nogalinās. Ja viņš paliks viens ar Dilanu. Labi es par to negribu domāt. Es sāku krāmēt Tailera drēbēs ārā no čemodāna un sāku tās likt skapī. Kad biju tās salikusi sakrāmēju mantas. Zobubirsti un zobupastu aiznesu uz vannasistabu. Arī šampūnu un visas citas lietas kam jāatrodas vannasistabā aizbesu uz turieni. Pēc tam ķēros klāt savām mantām. Es saliku savas un Dilana drēbes, kā arī higiēniskās preces. Tad atnāca Dilans.
-Oooo! Tu jau drēbes saliki?-viņš jautāja.
-Vannasistabu arj sakārtoju!-es teicu. Es ķēros klāt mantām un visādām lietšm kā dvieļiem, gultas veļām utt. Dilans palīdzēja. Pēc stundas viss jau bija kārtībā. Tagad mēs varam nedaudz atpūsties. Es aizgāju pie Tailera kai noskaidrotu ko viņš dara. Mazais bija aizmidzis ar mašīnīti rokā. Es paņēmu mašīnīti un ieliku to pie pārējām mantām kā arī apsedzu Taju. Viņš ir tik mīlīgs kad guļ. Aizgāju pie Alīsijas viņa pat nebija istabā. Viņa bija lejā aizmigusi pie televizora. Es vianu uznesu augšā un noguldīju gultiņā. Pati aizgāju uz istabu. Dilans sēdēja pie datora. Es pārbaudīju pulksteni. Tas rādīja 22:23.
-Nu ko sīkie?-viņš jautāja.
-Abi guļ! Tajs bija aizmidzis spēlējoties un Alīsija pie televizora.-es teicu.
-Ja?-viņš jautāja.
-Mhm!-es nomurmināju un ielīdu gūltā. Dilans piecēlās un ielīda man blakus.Viņš ar vienu roku mani apskāva un ar otru turēja manu roku.
-Mums ir paši labākie bērni pasaulē!-viņš teica.
-Ābols no ābeles tālu nekrīt!-es teicu.
-Kādi vecāki tādi bērni!-viņš teica. Es viņu noskūpstīju.
-Es tevi mīlu!-es teicu.
-Es tevi vairāk!-viņš teica.
-Es zinu!-es teicu.
-Jo mēs to viens otram sakam katru dienu!-viņš teica.
-Un ar katru dienu mana mīlestība pret tevi paliek arvien stiprāka un stiprāka.-es teicu.
-Tāpat kā man!-viņš teica. Tad iestājās klusums. Un man šis klusums patika. Es lēnām iemigu...