Angels Heart-1.grāmata

Neparastais randiņš

Es ja kas palūdzu jums izteikt idejas par to kur varētu notikt randiņš, bet tā kā neviens nekādas idejas nebija izteicis man nācās kaut ko izdomāt pašai. Paldies par jūsu atsaucību.
~~~~~~~~Piektdienas vakars~~~~~~~~
Es jau biju gatava un gaidiju Lūku. Es no visas sirds ceru ka viņš mani nevedīs uz restorānu vai kādu vietu pilsētā. Es negribu. Un dieva dēļ kaut viņš mani neaizvestu uz jūru. Es zinu ka lielākā daļa meiteņu vien cer uz to ka viņu puisis randiņā viņu aizvedīs uz jūru. Bet man jūra nepatīk. Es pie tās esmu bijusi viemreiz. Toreiz mani gandrīz sakoda haizivs. Tāpēc totāls NĒ. Es izdzirdēju durvju zvanu. Okay Lūks ir te. Es atvēru durvis un tur viņš stāvēja ar orhideju rokā.
-Ak Lūk. Tā ir tik skaista! Paldies.-es teicu.
-Tev jebko!-viņš teica. Es noliku orhideju uz galda un gāju pie Lūka. Es iesēdos viņa mašīnā. Un mēs sākām braukt.
-Kur tu mani vedīsi?-es jautāju Lūkam.
-Neteikšu.-viņš teica.
-Labi!-es teicu. Mēs iebraucām mežā. Tad viņš nolika mašīnu malā un mēs izkāpām ārā. Tur bija taciņa.
-Mūsu randiņš notiks te. Mēs pastaigāsimies.-viņš teica.-Ja tev nepatīk varam braukt atpakaļ.
-Tu joko??? Šis ir mans elements. Daba! Tas ir viss ko man vajag. Es lūdzu Dievu kaut randiņš nebūtu pilsētā vai pie jūras!-es teicu.
-Kāpēc ne pie jūras?!-viņš jautāja.
-Jo es pie tās biju vienreiz un toreiz man bja 5 gadi un es gandrīz nomiru, jo mani gandrīz sakoda haizivs.-es teicu.
-Skaidrs-viņš teica.-Paklau es gribēju pajautāt vai tu tici eņģeļiem?-viņš jautāja.
-Jā! Tu?-es jautāju.
-Es neticu. Vai tici demoniem?-viņš jautāja.
-Nezinu! Tu?-es atjautāju.
-Skaidrs. Es neticu.-viņš teica.
-Kapēc tu netici?-es jautāju.
-Jo neesmu māņticīgs.-viņš teica
-Skaidrs!-es teicu.
Kāpēc tu tici?-viņš jautāja.
-Kad vecāki nomirst viss mainās. Es sāku ticēt ka dzīve pēc nāves pastāv. Sāku ticēt ka viņi ir kā spoki kas iemiesojošies manī. Tikai tā es viņus uzturu dzīvus.-es teicu.
-Tev nav vecāku?!-viņš jautāja.
-Nē nav! Viņus noslepkavoja.-es teicu.
-Skaidrs. Man žēl!-viņš teica.
-Viss kārtībā!-es teicu.
-Kādi bija tavi vecāki?-Lūks jautāja.
-Viņi bija apbrīnojami. Par spīti tam ka mums nebija daudz naudas, viņi bija pozitīvi, mīļi un saprotoši. Mēs nekad nestrīdējāmies. Vienmēr atrada izeju jebkurā sarežģītajā un ne tik sarežģītajā situācijā. Viņi daudz strādāja, bet tik un tā atrada laiku arī man. Kad saņēmu ziņu ka viņu vairs nav es biju tukša un bezcerīga. Manas draudzenes pat gribēja sarīkot bēres, bet es atteicos, jo ja es piekristu un aizietu uz bērēm tas nozīmē ka es no viņiem atvadītos. Bet es to negribēju. Es negribēju viņus zaudēt pavisam!-es teicu.
-Skaidrs! Viņi izklausās ļoti jauki!-viņš teica.
-Viņi tādi bija!-es teicu.-Bija...-tagad man jau bija asaras acīs.-Es vēlētos kaut varētu pateikt ka viņi tādi ir. Es vēlētos kaut dzīvotu ar viņiem. Villā vai ne villā, bet ar viņiem. Es vēlētos tevi iepazīstināt ar viņiem, bet tas nav iespējams.-es jau raudāju.
-Viss ir labi. Neraudi. Viņi tādi ir. Un tas nekas ka tu nedzīvo ar viņiem viņi dzīvo ar tevi! Tevī! Tavā sirdī. Tu jau mani ar viņiem iepazīstināji. Man ar to pietiek.-viņš teica un mani apskāva.
-Paldies Lūk!-es teicu un atbildēju viņa apskāvienam.
-Es gan ar vecākiem nesatieku. Viņi domā ka var mani kontrolēt. Grib lai es mācos par juristu. Bet es negribu, es gribu būt ārsts. Viņiem šķiet ka viss ko var vēlēties ir bagātība un ienesīgs darbs. Bet manas prioritātes ir pavisam savādākas. Man šķiet ka viss ko var vēlēties ir ģimene un sapņu darbs.-viņš teica.
-Tev tikai jāseko saviem sapņiem. Neļauj viņiem sevi piespiest. Tā ir tava izvēle kas tu būsi un kāds tu būsi.-es viņam teicu.
-Pladies!-viņš teica.
-Nav par ko!-es teicu. Tad es izņēmu telefonu no kabatas un paskatījos pulkstenī.-Ak mans Dievs. Pulkstens ir 23:12. Mums būtu jāiet atpakaļ.-es teicu.
-Jā! Būtu gan!-viņš teica un manāmi sašuta. Mums bija jāiet atpakaļ un tad uznāca vējš. Ak nē. Es nevaru. Nekontrolēju savu spārnu izaugšanu. Es jutu ka tie tūlait parādīsies.
-Hey Lūk pagaidi. Man vajag aiziet! Drīkst?-es jautāju.
-Jā droši.-viņš teica. Es ātri aizskrēju. Nedaudz tālāk man izauga spārni. Lai arī kā mēģināju ievilkt spārnus neizdevās. Tad parādījās mana mamma.
-Mamm kapēc nevaru tos ievilkt atpakaļ?-es jautāju.
-Ja spārni parādās paši nozīmē ka civēkam kura sargeņģelis tu esi, vajag palīdzību.-viņa teica.
-Es esmu sargeņģelis?-es jautāju.
-Jā.-viņa teica.-tu jutīsi kur jādodas.-par spīti tam ka tie bija tik lieli es paslēpu spārnus un aizgāju pie Lūka. Viņas mani aizveda mājās. Un tagad varēju doties palīdzēt savam aizsargājamam.