Angels Heart-1.grāmata

Diena ir pienākusi

Es pamodos koka namiņā. Biju iemigusi. Bez murga. Paldies Dievam. Es izgāju ārā no namiņa. Izgāju uz pļaviņu redzēju Dikana moci. Bļāviens. Es nezinu kur ir viņs pats es iedarbināju moci un braucu prom. Kur lai es eju? Ah...klints. Pareizi! Varu braukt uz klinti. Es līdz tai aizbraucu. Sēdēju pāris h un vēroju ūdeni.
-Sveika eņģelīt! Sen neesi redzēta!-es izdzirdēju Lūka balsi.
-Sveiks Lūk!-es teicu.
-Kas tad nu? Necīnīsies?-viņš jautāja.
-Dari ar mani ko gribi. Tāpat piepildīsies vai nu viens vai otrs mans murgs.-es teicu.
-Labi. Tad jau dodos sameklēt Dilanu.-viņš teica.
-Ja aiztiksi viņu cīnīšos.-es teicu. Es piecēlos un izlaidu spārnus. Es izvēidoju zibens lodi un metu.
-Kas tas bija?-viņš jautāja.
-Ak jā tu devies prom tik ātri kā nezini jaunumus. Esmu princese. Mans tēvs ir Dievs un es pārvaldu elementus. Esmu apmācīta. Tāpat kā tu. Nedomā ka nezinu ka Sidneja ir dēmonu pilsēta.-es teicu.
-Skidrs.-viņš teica. Ieradās Dilans.
-C'mon. Tu stulbais stūrgalvīgais lops! Nevarēji palikt drošībā? Nē tev ir jāskrien nezvēram rīklē.-es bļāvu uz Dilanu. Negribu lai tu sasodīts redzi kā es mirstu!-es kliedzu.
-Zī es jau tev visu vakar pateicu. Es tevi fucking mīlu un gribu būt ar tevi lai arī kas notiek.-viņš teica.
-Ja arī es mirstu.-es teicu.
-Paga?! Jūs tagad esat kopā?-ietunājās Lūks.
-It kā!-es teicu. Lūks uz brīdi apstājās. Viņam notecēja asara. Dilams laikam to nepamanīja. Kad Lūks saprata ka es redzēju viņš turpināja cīnīties divreiz sparīgāk.-Dilan lūdzu brauc prom.-es teicu.
-Bet es negribu.-viņš strīdējās pretī.
-Lūdzu! Es tevi lūdzu.-es teicu. Viņš uzsēdās uz moča un aizbrauca.
-Kāpēc esi tik dusmīgs par to ka esmu kopā ar Dilanu?-es viņam jautāju.
-Kāda tev vispār gar to darīšana?-viņš jautāja.
-Sasodīts Lūkass pasaki.-es teicu.
-Tu tik sen neesi mani saukusi par Lūkasu.-viņš teica.
-Bļāviens saki taču.-es bļāvu.
-Man vēljoprojām ir jūtas pret tevi. Es tevi fucking mīlu un tur neko nevaru darīt. Man tevi jānogalina  et neesmu drošs ka to spēšu.-viņš teica.
-Ak Lūkass. Es vakar sev gandrīz pari izdarīju galu. Es vakar ailavījos no mājas uz alkohola veikalu. Es nopirku viskiju, brendiju, konjaku, vodku un tekilu. Es visu izdzēru. Es biju pālī. Es sadauzīju pudeles un pa to lauskām staigāju ar basām kājām. Tad paņēmu lauzku un pārgriezu vēnas. Tad pārgriezu vaigu un kā punktu uz i es iedūru laudku sev fucking sirdai. No visurienes gāzās asainis. Es murgoju jau 3 naktis. Kliedzu raudu un vēlreiz kliedzu. Es krītu depresijā un viss tikai dēķ tā ka man ir bail mirt, bail zaudēt Dilanu un fucking bail pārāk daudz paļauties jūtām pret tevi un baidīties zaudēt tevi. Bet vienam jāmirst ir. Es arī tevi vēljoprojām mīlu. Bet nav izejas.-es teicu. Viņš mani parāva aiz sārna. Es viņam iemetu ar zinens lodi pa kāju. Viņš man salauza spārnu. Laikam to nepamanīja.
-Zoī! Es to nevaru!-viņš teica un aizgāja. Es zināju ka mirstu. Bet nekas nesāpēja sirds nestājās. Kas notiek. Es mēģināju lidot. Neizdevās. Kas notiek?  Man būtu jāmirst,tad kāpēc es vēl stāvu?