Angels Heart-1.grāmata

Vai tas tāpēc ka viņa ir eņģelis?

Dilana skata punkts.
Es atguvu samaņu un pirmais ko redzēju bija Zī kas gulēja uz manām krūtīm. Ak Dievs. Es zinu ka viņa ir eņģelis un es zinu ka viņa ir iemesls kāpēc mani grib nogalināt. Bet man viņa patīk. Es zinu ka viņa tikko izšķīrās ar puisi un zinu ka viņas dzīvība ir manās rokās, bet viņas jūtas es nepārvaldu. Nezinu kā viņa jūtas attiecībā pret mani. Bet es pamazām viņā iemīlos. Es nespēju izturēt. Viņa ir tik skaista un gracioza. Un es zinu ka viņa iespējams nekad negribēs ar mani to ko gribu ar viņu tikai dēļ tā ka esmu cilvēks. Es noglāstīju viņas vaigu. Kāpēc viņa ir tik neatvairāma. Viņas klātbūtnē nekontrolēju savas jūtas. Kad viņa ir blakus jūtos droši. Vai tas tākēc ka viņa ir ēņģelis? Vai tāpēc ka viņa ir mans sargeņģelis? Man nav ne jausmas. Bet tagad nav īstais laiks. Es piecēlos sēdus. Noliku viņas galvu uz zemes un poecēlos kājās. Tad pacēlu viņu. Man nebija jāiet tālu līdz savām mājām. Es viņu uznesu augšā uz savu istabu un noguldiju viņu uz savas gultas. Es vianu noskūpstīju un tad aizgāju. Es nogāju lejā. Tur bija mana mamma.
-Kur tu biji?-viņa jautāja.
-Izklaidējos ar draugiem!-es teicu.
-Skaidrs! Kas ir tā meitene?-viņa jautāja.
-Viņa ir tikai draugs!-es teicu.
-Kas ar viņu notika?-viņa jautāja.
-Tas tev nav jāzin!-es teicu.
-Labi! Es tevi nespiedīšu man pateikt! Ja vajadzēs pateiksi pats.-viņa teica.
-Es tevi mīlu mamm!-es teicu.
-Es tevi arī!-viņa teica un mani apskāva. Tad es devos uz virtuvi. Man reāli gribējās ēst.
-Mamm tu jau ēdi vakariņas?-es jautāju.
-Vēk nē! Gaidīju kad atnāksi mājās. Tūlīt sākšu taisīt!-viņa teica.
-Labi!-es teicu un gāju atpakaļ augšā. Es aizgāju apraudzīt Zī. Viņa vēl gulēja. Es paņēmu krēslu un apsēdos pie gultas. Es paņēmu viņas roku un to glāstīju.
-Zī mosties. Man nav ko darīt bez tevis.-es teicu, es zinu ka viņa ir pārgurusi. Nezinu kas notika ar to Dēmonu. Bet tas viņai atņēma daudz enerģijas. Es ļaušu viņai atgūt spēkus. Ļaušu lai atpūšas. Viņa mani glābj katru reizi kad kaut kas notiek. Viņa mani izdziedē katru reizi kad mani ievaino. Tagad ir mana kārta palīdzēt viņai. Es izgāju no istabas un devos uz viesistabu. Islēdzi TV. Prc daxām stundām bija gatavas vakariņas. Es devos apraudzīt Zī. Es iegāju iekšā, viņa vēl gulēja. Kad gatavojos iet ārā viņa pamodās.
Zoī skata punkts.
Pamodos Dilana istabā. Pie durvīm redzēju viņu. Viņš jau gāja ārā.
-Dilan!-es iesaucos.
-Tu pamodies!-viņš iesaucās un atmāca pie manis.
-Tu mani atnesi šurp?-es viņam jautāju.
-Jā. Nevarēju jau tevi tā vienkārši atstāt.-viņš teica.
-Pēc cīņas ar dēmonu man bija tik maz enerģijas ka es aizmigu.-es teicu.
-Es pamanīju.-viņš teica.-Kas notika cīņas laikā?-viņš vaicāja.
-Nekas! Kad tur nonācu viņš tev iedūra nazi starp ribām. Gandrīz aizsjāra plaušu. Man palika grūti elpot. Es kanapi turējos kājās. Es dkrēju pie tevis, bet viņš mani pārtvēra. Idūra man vēderā nazi. Es biju tik vāja ka brūzmce nedzija. Es gulēju zemē. Viņš mani un tevi vienkārši pameta tur nomirt. Viņš aizgāja. Es ar pēdējiem spēkiem un pēdējo elpu aišļūcu līdz tevīm. Es nevarēju paelpot. Mana sirds sāka apstaties. Tā kļuva lēnāka un lēnāka. Es izdziedēju tavu brūci ar pēdējo enerģiju un soēku kas man bija un tad ievilku savus spārnus. Tad man enerģijas nebija vispār es pat vairs nevarēju atstutēties uz rokām es vienkārši nokritu. Biju bezspēcīga un es vienkārši atslēdzos.-es teicu.
-Paldies! Tu izdarīji visu ko varēji.-viņš teica.
-Nē! Es Ītanam pat neiesitu. Viņš aizgāja sveiks uz vesels.-es teicu.
-Kas ir Ītans?-viņš jautāja.
-Tas dēmons. Viņa misija ir mani nogalināt. Vienīgais ceļš ir car tevi!-es teucu.
-Ēst negribi?-Dilans piedāvāja.
-Gribu. Pēdējo dienu laikā esmu ēdusi kādas pāris reizes.-es teicu.
-Nāc!-viņš teica. Es piecēlos sēdus. Kad mēģināju piecelties un nostāties kājās es iekritu atpakaļ gultā. Es nevaru. Man nav enerģijas. Es izlaifu spārnus.
-Ko tu dari?-Dilans jautāja.
-Es izlaižu spārnus. Man nav enerģijas. Spārni palīdzēs.-es teicu.
-Bet mana mamma redzēs!-viņš teica. Es tos noslēpu.
-Neredzēs!-es teicu un gāju uz virtuvi. Kad biju virtuvē tur neviena nebija. Tad atnāca Dilana mamma.
-Sveika! Tu laikam esi Zoī!-viņa teica.-Sauc mani par Rebeku.
-Prieks iepazīties Rebeka.-es teicu un tad atņāca arī pats Dilans. Mēs visi paēdām un tad es devos mājās. Es nevarēju pacelties spārnos. Tam enerģījas nepietika. Biju spiesta iet.