Angels Heart-1.grāmata

Vēl 2 dienas

Murgi ir vēljoprojām, bet tagad nemirstu es mirst Lūks. Mammai bija taisnība. Man ir bail viņu zaudēt. Ja radīsies iespēja es viņu nespēšu nogalināt. Es viņu mīlu un es mīlu arī Dilanu. Ja es viņu mainīšu tad man būs jāizdara izvēle. Sliktais ir tas ka neviens no viņiem nav eņģelis. Tāpēc nezinu kirš tēvam patiktu labāk. Tāds kurš man ir jāaizsargā, jo ir vājāks par mani vai tāds kurš kādreiz mani mēģināja nogalināt. Nav ne jausmas. Es saģērbos. Uzvilku pelēku kreklu un pa virsu melnu ādas jaku, pelēkas džinsas un tādus kā gotu zābakus. Tagad ārā lija. Perfekti. Es izgāju un uzsēdos uz moča. Es ķiveri atstāju mājās un mati man bija izlaisti. Gribēju sajust vēju matos. Braucu uz pļavu. Es iebraucu tikpat tālu cik vakar. Nolki moci un gāju tālāk. Tur bija liels koks pļavas vidū. Tāds ar nokareniem zariem. Es tajā uzkāpu un sēdēju uz viena liela zara. Vēroju kā līst. Domāju par Lūku un Dilanu. Ja man tiešām nāksies izdarīt izvēli tad kuru es izvēlēšos? Kā citām meitenēm iet tik viegli šajā sasodītajā vietā ko sauc par dzīvi. Kā citiem var būt tik sasodīti viegla dzīve. Ak es zinu. Viņi nav eņģeļi vai dēmoni. Viņi fucking cilvēki. Kāpēc esmu eņģelis? Kāpēc nevarēju būt dieviete. Pārņemt gēnus no tēta, nē man bija jāpārņem gēni no mammas. Dilans vēlas kaut būtu pārņēmis gēnus no mammas nevis no tēta. Es vēlos kaut būtu pārņēmusi gēnus no tēva nevis no mammas. Ja mēs būtu mainītās lomās varbūt būtu vieglāk. Lai nu kā es esmu eņģelis un tur neko nevar darīt. Ja vienīgi nomirt. Bet arī ja nomiršu zaudēšu Lūku un arī Dilanu. Ugh. Kāpēc dzīve ir tik sasodīti sarežģīta? Es sēdēju un skatījos lietū. Tā pagāja viena stunda, tad divas tad trīs un sākās īsta vētra. Ja domājat ka gāju mājās kļūdāties. Es turpināju sēdēt. Skatījos kā iesper zibens vairākos kokos kas nogāžas. Paldies Dievam ka manam mocim neviens neuzkrita virsū. Vētra pierima. Vēl joprojām lija. Es nokāpu no koka un devos uz moci. Es uzsēdos tam virsū iedarbināju motoru un braucu. Cik ātri vien iespējams manam mocim pabraukt. Manam mocim lielākais ātrums bija 380 km/h. Uz tā ātruma arī braucu. Lai gan biju 57 km attālumā no mājām es tur nonācu 9 mienūtēs. Es uzgāju uz jumta. Ja godīgi man Lūka pietrūkst. Stāvot uz jumta tas man atgādina dienu kad pārvērtos. Dienu kad Lūks nepļīdzēja māsai lai paliktu ar mani. Tas šķiet tik sen atpakaļ. Es prātoju vai arī viņš par mani domā vai arī viņš domā par manu nāvi. Es nezinu. Es ceru ka man ar Lūku būs jācīnās ne Dilana klātbūtnē. Negribu lai viņš ir klāt. Negribu lai viņš redz kā mirstu es vai kā raudu jo mirst Lūks. Nevēlos to. Viņam sāpēs gan viens gan otrs variants. Ceru ka Lūks uzbruks tikai man. Viņš varētu man salauzt spārnu vai abus. Neesmu teikusi, bet ja eņģelis nespēj lidot viņš nomirst. Giziski nomirst. Apstājas sirds. Tā ir lēna un sāpīga nāve. Bet labāk tā.