Angels Heart-1.grāmata

Pēdējā cīņa

》I guess this is my last and final fight《
Man pār vaigiem ritēja asaras. Viņš man nāca virsū ar nazi. Viņš to meta un trāpīja kājā. Es nokritu es zemes. Viņš šāva pirmo bultu. Es ātri pašļūcu malā. Bulta trāpīja sienā un tajā izblūda melna krāsa-inde. Es izrāvu nazi un meto to viņam. Es trāpīju plecā. Viņam tas bija kā oda kodiens. Viņš to izvilka un pameta malā. Viņš šāva nākamo bultu. Par mata tiesu. Tā trāpīja man tieši centimetru virs galvas. Es piecēlos kājās un skrēju. Es uzskrēju augšā. Ieskrēju darbistabā un paņēmu ieroci. Kad viņš nāca es šāvu. Vairākas reizes. Kas viņš ir no akmens vai? Izskatījās ka viņš būtu ložu izturīgs. Lodes trāpīja visur, bet nekas nenotika. Viņš tikai palika dusmīgāks. Velns parāvis ko lai es daru. Es pacēlos gaisā. Bogāxu viņu gar zemi. Pārskrēju viņam pāri un skrēju lejā. Es dabūju savu loku un bultas kas atradās zem dīvāna. Kad viņš nāca iešāvu abās kājās. Viņš nokrita un novēlās pa trepēm. Laikam uz brīdi zaudēja samaņu. Viņš necēlās. Es savācu aprīkojumu(loks, bultas, naži, ierocis). Es sēdēju augšā un rakstīju 3 vēstules. Vajadzēja pasteigties. Man nebija daudz laika. Es rakstīju ātri, bet saprotami. Viena vēstuke, otra vēstule, trešā vēstule. Done. Es biju pabeigusi. Es vēstules ieliku kastītē un pastūmu zem gultas. Paņēmu papīra lapiņu un uzrakstīju "Zem gultas!". Kastīte bija aizslēdzama un atslēga bija diviem cilvēkiem. Man un Dilanam. Es izdzirdēju viņa soļus augšup pa kāpnēm. Es izskrēju no istabas un aizskrēju uz liftu. Jā tāds ir. Es nobraucu uz pagrabu un no pagraba uzgāju uz pirmo stāvu. Laikam jau šī būs mana pēdējā un beidzamā cīņa! Es notupos pie sienas kurā viņš pirmstam bija iešāvis bultu.  Es praātā apdomāju visu savu dzīvi. Visi momenti ar draugiem un ienaidniekiem. Ar mīļotajiem un ienīstajiem. Ar tādiem kurus nācās nogalināt un kuri ir dzīvi vēl tagad. Katrs labais un sliktais notikums. Katrs smaids un katra asara. Redzēju visu. Viņš bija man blakus. Es viņam iedūru kājā un viņš nokrita. Viņš paskatījās uz mani un ieskatījās dziļi manās baiļu pilnajās acīs. Es sastingu. Viņš izvilka nazi un iedūra man plecā. Es iekliedzos. Es izvilku nazi un iemetu viņam sānā. Viņš vispār ir jirstīgs? Ja jā tad neizskatās. Viņš ir vai nu nemirstīgs vai arī reāki izturīgs. Viņš piecēlās un pagāja tālāk. Tad pagriezās...un...izšāva. Bulta trāpīja tieši manās krūtīs. Es jutu kā asinīs ieplūst inde. Viņš izleca pa logu hn nozuda miglā atstādams mani ar bultu starp plaušām. Iekšā ieskrēja Dilans ar bērniem. Viņš pieskrēja pie manis. Viņa sejā bija redzamas sāpes, bailes un dusmas. Sirdī varēja just pat nezinu ko. Es nejutu, bet pieņemh ka viņam sāpēja. Pat ļoti...