Angels Heart-1.grāmata

Epilogs

Es atvēru acis. Man acīs iespīdēja gaiša gaisma. Es piecēlos. Es ieraudzīju sevi guļam uz zemes, neelpojam un ar bultu krūtīs. Blakus sēdēja Dilans. Viņš raudāja un kliedza lai palieku ar viņu, bet bija par vēlu. Blakus sēdēja kluss Tailers. Viņš neko neteica. Es tikai redzēju ka viņam nobirst asaras un es dzirdēju ko viņš domā. Vēl tālāk bija Katrīna kas arī raudāja un turēja Alīsiju kura kliedza un raudāja. Es viņus saprotu. Taileram ir tikai 10 un Alīsijai 7. Es jutu kā man nobirst asara. Es dzirdu viņu domas, viņu vārdus un viņus redzu, kā arī jūtu sāpes ko viņi piedzīvo. No šī es baidījos. Kad manis nebūs, kas notiks ar viņiem. Baidījos no tā ka nevarēšu būt ar bērniem kamēr viņi aug. Es viņus redzu, bet viņi mani nē. Mani redzēs tikai Tailers, tad kad pārvērtīsies un protams ja es viņam ļaušu sevi redzēt. Šaubos ka ļaušu. Lai viņam nebūtu jāpārdzīvo. Būs vieglāk. Es gribēju piecelties viņus apskaut un pateikt "Es esmu dzīva! Neauztraucaties!", bet est to nevaru, tas nav iespējams. Es apsēdos tur pat uz zemes un vienkārši raudāju. Nespēju noticēt ka esmu mirusi. Tad kāds man pieskārās. Ko?! Kā kāds vispār var man pieskarties? Es pagriezos un tur ieraudzīju mammu.
-Mammu?-es jautāju. Es uz brīdi apjuku. Kā viņa var būt šeit? Tad es atcerējos ka viņa nomira. Viņa bija ar mani kad man uzbruka un kad uz mani izšāva ar bultu, viņa pieleca priekšā. Tagad viņa ir šeit. Ar mani.
-Sveika meitiņ!-viņa teica un mani apskāva.
-Man tevis pietrūka!-es teicu un cieši apskāvu mammu. Viņa arī mani apskāva.
-Man tevis arī!-viņa teica. Es nesaprotu kā viņa var dzīvot ar sāpēm.
-Kā tu šeit vari izturēt. Es dzirdu visu ko viņi domā vai saka, jūtu sāpes un redzu viņus! Kā tu to vari izturēt?-es jautāju neipratnē.
-Ar laiku tu iemācīsies dzīvot ar sāpēm. Labāk šādi. Tev sāpētu vairāk ja tu tagad būtu dzīva, bet Dilans miris. Ja viņš būtu tevi izglābis, tev būtu grūtāk. Tu nedrīkstētu dzīvot ar bērniem un viņi paliktu par bāreņiem.-viņa teica.
-Es zinu!-es nočukstēju. Es to saprotu. Un esmu pateicīga ka Dilans mani neglāba. Es pirms nāves atstāju vēstules. Kā atvadas, jo es zināju ka tā notiks un ka man nepietiks laika pienācīgi atvadīties.
-Nāc! Es tevi sakopšu un palīdzēšu tev.-viņa teica. Es pēdējo reizi uzmetu skatienu savai ģimenei un piecēlusies devos līdzi mammai. Paliekat sveiki, mani mīļie...