Angels Heart-1.grāmata

Tagad esmu eņģelis

-Nuuuuuu....-Lūks mani mudināja pateikt.
-Mēs varam iet uz to istabu kas atrodas uz mana jumta un pie reizes izpētīt augšējo stāvu!-es teicu.
-Es piekrītu!-viņš teica. Mēs uzkāpām uz trešo stāvu. Visu istabu durvis bija baltas vai melnas, bet vienai bija tādas kā zvaigžņotas debesis. Es tajā iegāju iekšā un ieraudzīju savu sapņu istabu. Tad es sapratu ka tas ir manas istabas otrs stāvs. Ak jā es jums aizmirsu pateikt. Man ir divstāvīga istaba!
-Hey Zī! Kur paliki?-mani sauca Lūks. Tad viņš ienāca iekšā.-Wow! Kas šī par vietu?
-Tas ir manas istabas otrais stāvs!-es teicu! Vēl nebiju to izpētījusi.
-Tev ir divstāvīga istaba?-viņš jautāja.
-Ir gan!-es teicu. Mana istaba ir gandrīz tik liela kā divstāvīgs dzīvoklis. Tad mēs izgājām ārā no manas istabas otrā stāva un devāmies uz jumta. Kad uzkāpām uz jumta sajutu vēju matos. Man bija sajūta ka varētu gluži vienkārši ņemt un aizlidot. Tad iznāca Lūks un viņam kāds zvanīja.
-Hallo!.. Ko?... Labi drīz būšu... Atā!...Jā es arī tevi mīlu!-viņš teica.
-Mamma vai māsa?-es jautāju Lūkam.
-Māsa! Viņas puisi piekāva kaut kāds stulbs čalīts kurš viņai uzmācās. Krc viņš ilgi vairs nedzīvos!-Lūks teica.
-Skaidrs! Atā!-es teicu.
-Atā!-viņš teica. Es piegāju pie pašas malas un atkal sajutu vēju matos, sejā. Visur. Gribēju lidot. Tad man parādijās spārni. Pag ko?! Spārni?! Kas notiek ar mani. Es dzirdēju kad mani kāds sauc. Un tad es lidoju. Es uzlidoju virs mākoņiem un tur stāvēja mani vēcāki.
-Mamm! Tēt? Ko jūs te darat? Kas notiek? Kā jūst te nonācāt.
-Zoī! Man šķiet ka ir laiks tev kaut ko pastāstīt.-viņa teica.
-Ko?-es jautāju. Es biju satraukta.
-Tu esi eņģelis! Es esmu un tavs tēvs ir. Mēs esam kritušie eņģeļi. Tu arī. Mēs dzīvojam uz zemes starp cilvēkiem ar ievilktiem spārniem un neviens neko nenojauš. Eņģeļiem spārni parādās no 15 līdz 17 gadu vecumā. Tev ir 15!-viņa teica. Es nespēju noticēt savām ausīm. Man šķita ka tas ir tikai sapnis . Es sev iekniebu. Bet tā bija realitāte.
-Skaidrs! Es piegāju pie vecākiem apskāvu tos un lidoju tālāk. Es nostājos uz kāda mākoņa un aplūkoju savus spārnus. Tie bija maigi rozā krāsā un saulē tie iemirdzējās maigi violeti. Tie izskatījās kā spalvu mākoņi. Tik viegli. Tik skaisti. Tik pūkaini. Tie bija tik lieli ka tie iskāva mani no visām pusēm. Tie bija kā aizsargkapsula. To ieskauta jutos tik droši. Es atkal izpletu spārnus un lidoju atpakaļ. Tas bija sāpīgi ievilkt spārnus atpakaļ. Un reizē mokoši. Esot ar spārniem manī bija tik daudz adrenalīna un enerģijas. Tik daudz emociju. Kad spārnus ievilku atpakaļ sajutos vāja un tukša. Tā it kā neko nejustu ne sāpes ne prieku ne dusmas neko. Tad es nokritu uz zemes un zaudēju samaņu....
Kad pamodos gulēju savā gultā. Man blakus atradās Lūks. Viņš gulēja uz mana sāna turot manu roku. Es sapratu kas notika. Es noģību un mani atnesa Lūks un palika ar mani. Es noglāstīju Lūka vaigu un viņš momentāli pamodās.
-Ah! Tu esi augšā! Paldies Dievam tev nekas nekaiš.-viņš atviegloti nopūtās.-Vairs nekad mani tā nebiedē!-viņš teica.
-Viss ir labi. Es tikai noģību jo sajutos vāja. Man viss ir labi. Bet kā tu mani atradi?-es jautāju.
-Kad biju ticis ārā sapratu ka man no kabatas izkritis ir maks. Es gāju atpakaļ es paskatijos tavā istabā. Abos stāvos un tur nebija. Uzgāju pavisam augšā un tu tur gulēji.-viņš teica.
-Skaidrs! Maku atradi?-es jautāju.
-Jā!-viņš teica. Es paņēmu telefonu un paskatījos pulkstenī un tas rādīja 3:45 no rīta. Ak Dievs. Es tik ilgi biju noģībusi?! Un Lūks visu šo laiku sēdēja ar mani.
-Tev bītu jāiet mājās!-es teicu.-Ir jau vēls.
-Nevaru! Manai mājai ir aizsardzība! Signalizācija un viss pārējais. Netikšu iekšā. Kodu nezinu mamma nesaka lai nevāzātos pa nakti apkārt. Skaidrs. Tu vari palikt līdz rītam. Tu vari gulēt tur. Es teicu un norādīju uz gultu viesiem. Es biju savas istabas 2. stāvā.
-Sk! Paldies.-viņš teica.
-Vēlreiz pateiksi "sk" būsi līķis. Man tas 'vārds' besī ārā. Tā it kā tu nevarētu pateikt skaidrs.-Viņš tikai apgrieza acis. Tad viņš mani nobučoja uz pieres.
-Ar labu nakti Zī!-viņš teica un aizgāja uz savu guļvietu.
-Arlabu nakti Lūk!-es teicu.