Angels Heart-1.grāmata

Vēl 4 dienas

No rīta pamodos agri un man vēl nāca miegs tāpēc mēģināju aizmigt, bet neizdevās. Es pārāk daudz uztraucos par Lūku. Vēl tikai 4 dienas. Man ir šausmīgi bail. Viņš aizbēga no karotājiem. Kā ellē ratā lai es viņu pieveicu viena pati. Es vairākas stundas tādā vridā gulēju gūltā skatījos griestos un domāju. Mēģināju izdomāt kādu stratēģiju vai kaut ko tam līdzīgu. Es paskatījos pulkstenī un tas rādīja 8:56. Es izvilkos no gultas un aizgāju uz dušu. Es ieslēdzu ūdeni un sēdēju zem dušas kādu stundu. Es nespēju koncentrēties uz neko citu kā tikai Lūku. Es izkāpu no dušas un izmazgāju zobus. Es skatījos spogulī uz sevi. Es sapratu cik es izskatos vāja. Cik es esmu maziņa salīdzinoši ar Lūku. Es zinu ka mums vēl joprojām ir jūtas vienam pret otru, bet mēs esam pretējās pusēs. Tas ir mans darbs nogalināt viņu un viņa darbs nogalināt mani. Miršu vai nu es vai nu viņš. Ja es miršu tad Lūks būs tas laimīgais. Ja mirs viņš tad varbūt ka man ir lemts dzīvot. Es beidzu skatīties uz sevi spogulī un aizgāju saģērbties. Es uzvilku šortus un kreklu pāri šortiem. Tad piezvanīju Dilanam un sarunāju satikšanos pie manis pēc 2 h. Tagad pulkstenis bija 9:36. Tātad 11:36 viņam jābūt pie manis. Es negribu paikt šai mājā. Tā man atgādina par Lūku par cīnu un par 4 atlikušajām dienām. Es zinu ka Dilans brauks ar moci tāpēc mēs abi pēc tam kad viņš būs atbraucis pi manis katrs ar savu moci brauksim uz vienu vietu ko zinu tikai es. Es nogāju lejā. Tur neviena nebija. Es jums aizmirsu pateikt, bet es esmu pārgājusi mājmācībā. Man nepietika laika. Dilans arī ir mājmācībā. Viņam uzbrūk pārāk bieži. Es aizgāju uz virtuvi un uztaisju sev omleti. Pāēdu un aizgāju uz bibliotēku. Paņēmu grāmatu "Eņģeļu nakts". SavvalasZieds zinās. Sāku to lasīt. Pēc kāda laika biju grāmatai jau pusē. Paskatījos pulkstenī bija 11:32. Dilanam tūlīt būtu jāiet. Es paņēmu moča atslēgu, mājas atslēgu un telefonu. Telefonu un mājas atlēgu iebāzu kabatā, jo somu neņēmu. Es iedarbināju moci uzsēdos uz tā un uzliku ķiveri. Tad piebrauca Dilans. Viņš pat nepaspeja noņemt ķiveri.
-Braucam. Seko man!-es teicu un sāku braukt. Mēs braucam pa galveno ceļu. Tad es nogriezos mazā celiņā pa kuru mašīna nevar pabraukt, bet mocis var. Tā bija tāda kā taciņa. Vairāk staigāšanai. Mēs braucām kādas 5 min. Tad es nogriezos vēlreiz un iebraucu pļavā. Es apstājos. Apstājās arī Dilans. Viņš izlēdza moča motoru un uzlika kājiņu. Tad nokāpa no moča. Es arī izlēdzu moča motoru un uzliku to uz kājiņas, bet nost es nekāpu. Es noņēmu ķiveri, Dilans arī.
-Kāpēc mēs šeit esam?-viņš jautāja.
-Jo mana māja man pārāk daudz atgādinā par Lūku.-es teicu.
-Kā to saprast? Viņš aizbēga. Mēs pat nezinam kur viņš ir.-Dilans teica.
-Jā viņs aizbēga, bet es zinu kur viņš ir!-es teicu.
-Nu kur?-viņš prasīja.
-Ceļā uz šejieni!-es teicu.
-Ko?
-Es saņēmu vēstuli no viņa. Vakar no rīta. Viņš pēc 4 dienām būs šeit. Viņš vakar bija Sidnejā. Kurā pilsētā vai valstī viņš ir tagad nav ne jausmas. Viņš ir apmācīts. Sidneja ir dēmonu pilsēta. Tur ir visvairāk dēmonu un vismazāk eņģeļu.-es teicu.
-Skaidrs. Bet kāpēc tu par to uztraucies? Tu viņu uzveiksi.-viņš teica.
-Viss nav tik vienkārši. Lūkam ir divreiz lielāki muskuļi nekā man. Viņš ir garāks. Viņš ir uzkrājis spēkus. Man būs grūti ar viņu cīnīties. Man ir bail!-es teicu.
-Nevakag melot! Vaina nav tajā ka viņš ir spēcīgāks vai kaut kur tur. Tev vēl joprojām ir jūtas pret viņu! Vai ne?-viņs jautāja. Es tikai pakratīju galvu.
-Es neko tur nevaru darīt. Pret Keitu man nebija jūtu, viņš tikai bija izeja, iespēja aizbēgt no jūtām pret tevi. Bet jūtas pret Lūku nav zudušas. Tās tikai nav tik spēcīgas kā jūtas pret tevi!-es teicu.
-Pat ja viņš ir dēmons, pat ja viņš mēģina tevi nogalināt?-viņš jautāja.
-Dilan! Tu vienmēr būsi pirmajā vietā, lai tur vai kas. Bet es zinu ka man uz Lūkam ir jūtas vienam pret otru. Bet pat ja ir jūtas, mans darbs ir nogalināt viņu un viņa darbs ir nogalināt mani. Vienam ir jāmirst un vienam jādzīvo. Miršu vai nu es vai nu viņš.-es teicu.
-Es ceru un zinu ka dzīvosi tu.-viņš teica.-Nāc šurpu.-es nokāpu no moča un piegju pie Dilana. Viņs mani apskāva un nobučoja uz pieres.-Lai tur vai kasēs būsim kopā. Ja būs lemts mirt tev es sevi nemocīšu.
-Labi! Piedod man Dilan. Piedod ka man ir jūtas pret viņu. Bet pat ja tā esmu tava un tikai tava.-es teicu.
-Un es esmh tavs un vienīgi tavs.-viņš teica. Es viņu noskūpstīju.