Angels Heart-1.grāmata

Prāta kontrolētāji

Es devos ārā no pils. Es lidoju atpakaļ uz zemes. Devos pie moča. Es barucu mājās. Es pastāstīšu...tas ir parādīšu Kamam un Emīlijai ar Džošu. Tad Dilanam. Es piebraucu pie mājas un nolāpu no moča un izstāstīju visiem kam gribēju stāstīt. Es devos atpakaļ pie moča lai brauktu pie Dilana, bet man sāka sāpēt galva. Es redzēju kaut ko savā galvā cauri sāpēm, bet nevarēju pateikt kas tas ir. Es nokritu uz zemes turēdama galvu rokās. Tad sāpes pazuda un es nejutu neko. Nespēju domāt. Nespēju saprast kāds ir mans garastāvoklis. Es izņēmu telefonu no kabatas un sāku rakstīt Lūkam. Wtf? Ko s daru. Es sevi nekontrolēju. To dara kāds cits. Es aizsūtīju ziņu Lūkam.
"Redzi ko esi izdarījis...!" un aizsūtīju selfiju. Es biju pārsteigta par to ko redzēju. Tā nebiju es. Tas bija briesmonis. Manas acis bija melnas un āda balta kā porcelāns. Un kad saku ka acis bija melnas ne jau tā ka tikai varavīksnene viss acs ābols. Uz sejas zem acīm bija izspiedušies melni asins vadi. Es nesapratu kas notiek. Atkal sāka sāpēt galva es nokritu uz zemes un sagriezu roku. Manas asinis vairs nebija sarkanas. Tās bija melnas. Mani spārni bija melni un zobi asi kā žiletes. Prāta kontrole. Ir dēmonu suga, veids vienalga kā kurš to sauc. Prāta kontrolētāji. Bet man likās ka tādu vairs nav. Viņu pēdējo pārstāvi nogalināja viduslaikos. Laikam tas nebija pēdējais. Kad tie iegūst kontroli pār eņģeļa prātu tas mainās. Tas nebūs mūžīgi. Kad nogalinās kontrolētāju viss paliks normāli. Es uzsēdos uz moča un kaut kur braucu. Es nezinu kur. Nav ne jausmas. Es piestāju pie Dilana mājas. Nu c'mon. Ko viņi grib ar mani izdarīt? Es nokāpu no moča un stāvēju. Tad zaudēju kontroli vispār. Nedomāju kā es. Pa galvu vijās tikai ļaunas domas.
Ļaunās Zoī skata punkts.
Es stāvēju. Pagaidīju kamēr labā puse pārtop pa ļauno un devos pie sava aizsargājamā kuru šoreiz nesargāšu. Esataisīju durvis un gāju augšā uz viņa istabu. Es ataisīju durvis. Viņš sēdēja pie datora un tad pagriezās pret mani. Viņa skatiens mani uzjautrināja. Es sāku smieties.
-Kas tu esi?-viņš ar baiļu pilnu seju jautāja.
-Nebaidies. Es neko nedarīšu. Es esmu...tas ir biju tavs sargeņģelis. Ķermenis pieder viņai.-es norādīju uz bildi kas viņam stāvēja uz galda ar Zoī un viņu.-Prāts pieder man. Izskatu nedaudz pamainīju. Man šādi parīk labāk. Es esmu tā pati viņa ar savu prātu.
-Tu neesi viņa. Tu esi briesmone!-viņš teica. Es viņam piegāju klāt un paņēmu aiz kakla un sāku žņaugt. Es viņu pacēlu gaisā.
-Es neesmu briesmone es esmu labāka nekā viņa. Šādi viņa dzīvos ja mirsi tu. Tu esi vienīgais kas viņu notur šeit uz zemes. Savādāk viņa dzīvotu daudz labāku dzīvi ar tēvu.-es teicu.-Kas ir? Tev sāp? Tev pietrūkst gaisa?-es izsmejoši jaitāju.-Ak! Kāda man jēga no šī. Tu tāpat esi nekam nederīgs. Tikai nieka cilvēks es esmu kaut kas daudz labāks par eņģeli vai dēmonu. Es esmu kaut kas pa vidu abiem. Man ir viss no abiem. Bet...ko gan tu saproti?-es jautāju un viņu atlaidu. Es pagriezos lai ietu prom.-Tagad atvaino man ir svarīgākas lietas darāmas-kā pārveidot pasauli manā stilā.-es teicu un gāju prom. Kad izgāju ārā es uzsēdos uz moča un braucu pie sava bosa. Piestāju pie mājas un gāju iekšā. Tur jau stāvēja Lūkass.
Lūka skata punkts.
-Zoī...ko viņi tev nodarīja?-es uztraukts jautāju. Viņa bija pārvērsta. Viņas acis bija melnas un viņas āda kā porcelāns. Balta kā sniegs un tik pat auksta. Viņas asinis bija melnas un spārni melni un spīdīgi. Mati bija melni ar dažām pelēkām svītrām. Ko viņš dara? Mans tēvs ir jucis.
-Tava seja ir smieklīga. Par ko tu uztraucies? Viņi mani uzlaboja. Parādīja īsto skatu uz pasauli. Visu šo laiku man bija nepareizas prioritātes. Tagad es redzu pareizās. Boss, es jau biju pie viņas aizsargājamā.-viņa teica. Tātad Dilans jau zin. Man bail par to ko viņa viņam darīja. Varbūt nav draugs, bet manas mīļotās mīlestība.
-Nē! Tā neesi tu. Tēt atlaid viņu. Ļauj viņai iet. Kāpēc tu tik ļoti gribi mani sāpināt?-es lūdzos tēti.
-Viņš tevi nesāpina. Es taču tagad esmu labāka!-viņa teica. Nespēju noticēt ka viņa tam tic. Viņas prāts vairs nepieder viņai.
-Tu sāpināji mani tagad pienākusi tava kārta!-teica mans "tēvs".
-Kas tev manī nepatīk? Es esmu perfekta-viņa čukstēja man.-Tavs tēvs izdarīja labu darbu. Tagad esmu neuzveicama. Nemirstīga, spēcīga, skaista!-viņa teica čukstus. Uz ko viņa velk?
-Ko vairāk var vēlēties? Vai ne dēls?-tētis teica.
-Kā tu to izdarīji? Bleiks! Vai ne TĒT ja var tevi tā saukt.-es prasīju uz savu bijušo tēvu skatoties ar nosodošu skatienu.
-Hhm! Tomēr saprati?-vianš jautāja ar smaidu sejā.-Tu un viņa. Būtu labs pāris. Dēls ar kuru lepoties un vedekla-labākais kas var būt.-viņš teica. Es nespēju noticēt ka viņš to pateica. Tades sapratu. Viņa veids kā dabīt mani atpakaļ. Es pagriezos uz izgāju no mājas. Es biju gatavs nogalināt paša tēvu ja tas palīdzētu viņai. Es lidoju augšā. Kā lai viņai palīdzu.