Angels Heart-1.grāmata

Dēmons vai varbūt tomēr eņģelis...

Kad biju paēdusi es pavadīju Dilanu mājās un braucu tikties ar Lūku. Gribu dzirdēt kas viņam sakāms. Es piebraucu pie meža un noņēmu ķiveri. Šeit es uzzināju ka esmu sargeņģelis. Es iegāju nedaudz dziļāk un tur bija Lūkass.
-Davai! Uz priekšu! Spļauj ārā kas tev uz mēles!-es teicu.
-Redzu ka uzticies pietiekami lai nāktu viena.-viņš teica.
-Neuzticos, bet Kameronam bija darīšanas.-es teicu.
-Labi seko man!-viņš teica un sāka iet.
-Es tev neizticos!-es viņam atkārtoju.
-Nāksies!-viņš teica. Es viņam sekoju līdz milzīgam kokam(bilde).
-Eņģeļu koks!-es teicu.
-Tad tā to sauc?!-viņš teica.
-Mhm. Tikai eņģeļi var ieiet tā aizsarglaukā un tam pieskarties. Koks kurš vienā momentā izdziedē visu. Sāpes, ievainojumus. Ja es tam pieskartos spārns sadzītu momentā.-es teicu. Viņš uzkāpa kokā.
-Tikai eņģeļi!-viņš teica.
-Bet...kā?-es jautāju.
-Es vairs neesmu dēmons.-viņš teica. Es pieskāros kokam un sajutu enerģiju no tā dzīslām. Es izlaidu spārnusun lidoju.
-Kā man tā pietrūka!-es iesaucos. Tad es nolidoju atpakaļ un apsēdos blakus Lūkam.-Neesi?
-Man nav ilkņu!-viņš teica. Tad viņam no muguras parādījās spārni.-Un man ir spārni.
-Ko? Kā?-es biju pārsteigta.
-Es esmu labs un esmu kļuvis par eņģeli.-viņš teica. Tā bija loeta kurai neticēju.
-Tad kāpēc tu tā darīji?-es jautāju ar neticīgu skatienu.
-Jo tēvs zin ka esmu eņģelis. Viņš grib lai atkal kļūstu ļauns! Lai klausu viņu. Bet es negribu! Es gribu bīt labs!-viņš teica.
-Tad esi!-es teicu.
-Nevaru! Vēl neesmu īsts eņģelis. Es izskatos kā tāds! Domāju kā tāds un runāju kā tāds. Man vajag lai Dievs atzīst ka esmu eņģelis.-viņš teica.
-Tad lido. Lido augšā pie viņa.-es teicu.
-Viņi mani nelaidīs iekšā. Tāpēc man vajag tavu palīdzību. Es kļūšu par karotāju.-viņš teica.
-Labi! Seko man.-es teicu un lidoju augšā.Viņš atpalika no manis.
-Kā jūs ar tiem spējat lidot?-viņš jautāja.
-Atslābinies un domā par to. Par lidošanu. Tas notiks automātiski!-es teicu. Viņš aizvēra acis un nomierinājās. Viņam sāka padoties.-Redzi!
-Jā.-viņš teica. Es sāku lidot ātrāk un augstāk. Es uzlidoju pavisam augšā un apstājosuz mākoņa. Drīz parādījās arī Lūks.-Wow...-es viņu pārtraucu.
-Seko!-es nopietni teicu. Es sāku iet.
-Nu gan nopietna paliki.-viņš teica. S pacēlos spārnos un lēnām lidoju un pils vārtu pusi. Es apstājos pie vārtiem. Sagaidīju Lūku un gājām iekšā. Es ieņēmu savu valdnieces izskatu. Man bija gara zeltaini balta kleita un cope sataisīta no maniem gaišajiem matiem. Man bija domanta kronis uz galvas un balti garie zābaki ar zeltainiem rakstiem.
-Jūsu Augstība!
-Kā varu pakalpot?
-Vai Jums ko vajag?-visi mani sveicināja un klanījās.
-Man neko nevajag! Esmu ieradusies pie Tēva! Kur viņš ir?-es runāju augstsirdīgā balsī.
-Viņš ir troņa zālē!-teica Adelaina. Galvenā kalpone.
-Skaidrs!-es teicu.-Tagad ja atvainosiet man jāiet.-es atkal runāju kā valdniece.
-Tu vari būt arī tāda?-Lūks izbrīnīts jautāja.
-Kamēr esam pilī esmu princese. Ikdienā nerunāju ar to balsi ar kādu pieņemts runāt šeit. Tikai ar Tēvu runāju parastajā balsī.-es teicu.
-Es zināju ka esi princese. Bet es esmu princis-nu tehniski un visi tik un tā pret mani izturās kā pret pēdējo mēslu.-viņš teica.
-Dēmoniem ir savādāks dzīves veids un savādākas prioritātes! Mēs šo uztveram nopietni!-es teicu.
-Skaidrs. Kā parastā Zī tu man patiki labāk.-viņš teica.
-Ka parastai Zī man nebūtu ļauts te atrasties. Šie likumi ir strikti un svēti. Un šeit esmu Zoī.-es teicu atkal ar savu nopietno balsi. Mēs iegājām troņa zālē. Tēvs sēdēja ar papīru rokās ko viņš parakstīja. Kad to papīru atdeva padoma devējam pievērsās man.
-Tēvs! Man ar tevi jārunā.-es teicu. Vēl joprojām savā "jaukajā" balsī. Citi vēl bija te.
-Ko vēlējies sirsniņ?-viņš jautāja. Laikam tikai tad pamanīja Lūku.-Un ko šeit dara mana bijušā labākā drauga dēls?-viņš dusmīgs jautāja.
-Tieši par to man ar tevi jārunā. Zem sešām acīm!-es teicu.
-Vai Jūs varētu mūs atstāt trijatā?-viņš vaicāja galmam. Visi izgāja.
-Tēt! Viņš vairs nav ļauns. Viņš ir kļuvis par eņģeli, bet ne gluži par īstu! Tu zini kā tas strādā!-es teicu. Lūks parādīja spārnus ko bija paslēpis aiz muguras.
-Es tam neticu. Es zinu cik ļauns ir Lucifers un neticu ka viņa dēls varētu nebūt tāds kā viņš.-tētis teica.
-Tēt c'mon. Viņš ir labs. Paklau ja nebūtu viņa es šeit nestāvētu, jo iespējams būtu pārvērtusies par dēmonu. Lūdzu tēt tev man jāuzticas!-es teicu.
-Tev es uzticos mīļā!-viņš teica. Viņš pienāca man tuvāk.-Es neuzticos viņam!-viņš klusi teica.
-Tici man! Ja viņš nebūtu labs būtu mani nogalinājis, bet viņš mani atstāja dzīvu. Lūdzu tēt!-es līdzos viņam. Es pat uztaisīju kucēna acis.
-Labi!-viņš teica un es viņam apķēros ap vidukli.
-Tu esi labākais tētis pasaulē!-viņš teica.-Tagad tev viņš jāiesvēta kar karotāju.-es teicu.
-Mhm! To mēs nokārtosim. Pie kā gribi lai viņš strādā? Ir vairāki ģenerāļi.-viņš teica.
-Pie Braiena! Viņam es uzticos. Viņš kā nekā ir mans brālēns.-es teicu.
-Labi.-viņš teica.
-Ā un viņu sauc Lūkass. Es viņu saucu par Lūku. Kad esmu dusmīga par Lūkasu.-es teicu.
-Jā labi. Lūkass seko man.-tagad arī tēvs runāja "jaukajā" balsī. Viņi aizgāja.