Angels Heart-1.grāmata

Un ko jūs darīsiet?

-Mēs esam gatavi! Kā ir ar tevi?-es viņam jautāju.
-Ja vien nemiršu gatavs esmu darīt visu.-Dilans atbildēja. Plāns bja tāds ka Dilanam bija jāaiziet uz viņas māju un jāuzkāpj uz jumta. Viņa atnāks es to zinu. Braiens, es un pārējie būs apkārt mājai un mājā. Mums vajag viņu lai atbrīvotu.
Dilana skata punkts.
Man ir bail. Bet man nav bail no tā ka viņa mani nogalinās man bail par to ka viņu zadēšu ka viņu neizglābsim. Ja nu? Labi es par to nevaru domāt. Es uzsēdos uz moča un braucu uz viņas māju. Kad biju tur es nolecu no moča un skrēju augšā. Kad biju augšā atlika tikai viņu pasaukt.
-Zoī! Man vajag parunāt! Es zinu ka tu mani dzirdi.
Tajā pašā laikā Zoī skata punkts.
Es runāju ar bosu par plānu kad izdzirdēju ka kāds mani sauc.
-Mmm. Atvaino bet niecība mani sauc.-es teicu. Viņš tikai pamāja ar galvu. Es devos, devos satikt niecību jeb kā viņam bija vārds?! Dile...Dilo...Dila..jā Dilans.
Atpakaļ pie Dilana skata punkta.
Es stāvēju un gaidīju kad viņa atnāks. Tad izdzirdēju balsi no mugurpuses.
-Nu ko gribēji, niecība?!-viņa jautāja. Man bija sāpīgi redzēt viņas "jauno" izskatu. Viņa protams nejūt. Bet tas nemaina lietu.
-Piedod!-es teicu.
-Wtf?-viņa jautāja un tad viņu sagrāba bars ar karotājiem. Varbūt viņa ir stipra, bet viņa ir viena.-Ko tu dari, tu draņķi tāds?! Tu nesaproti? Tu esi niecība! Tev vajadzētu būt mirušam līķim kādā grāvī! Bet tu esi iespītējies un vēl stāvi! Kāpēc gan tev neatsaukt savus draudziņus un nepadodies?
-Aizver muti tu maita tāda!-teica viens no Braiena grupas karotājiem.
-Varbūt esmu maita, bet vismaz labi izskatos tu kretīn!-viņa iesaucās un iespēra viņam.
-Nav jēgas pretoties. Mēs esam vairāk nekā jūs māsīc!-teica Braiens.
-Nu un? Ko jūs darīsiet? Mani pārvērst nevarat! Nogalināt nevarat! Panākt lai esmu jūsu sabiedrotā? Pff protams ka nevarat. Jūs man neko nevarat izdarīt. Tad jau labāk palaist vaļā!-viņa teica smiedamās.
-Jā mēs tevi nebaram nogalināt un nevaram pārliecināt lai esi mūsu sabiedrotā, bet pārbērst mēs tevi varam. Un ja nē mēs tevi varam apturēt!-es teicu.
-Jūs mani varat pārbērst bet jums nepietils laika!-viņa teica. Ko? Ko viņa ar to domā?
-Ko?-jautāja Lūks.
-Redziet Bleiks ir stiprākais prātotājs kāds pastāvējis. Un viņš var mani pārvērst. Līdz tam brīdim kad šis viss kļūs neatgriežams ir apmēram 45 minūtes.-viņa teica. Mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Ja nu? Nē! Bet ja nu mēs teišām nepadpējam? Ko tad?
-Puiši turiet viņu stiprāk!-iesaucās Braiens.
-Kā varam noskaidrot kur ir Bleiks?-jautja Braiens Lūkam.
-Jāpiedabū viņa pateikt! Tikai viņa zin! Neviens cits. Pat ne mans tēvs.-Lūks teica. Es piegāju viņai tuvāk.
-Kur ir Bleiks?-es jautāju.
-Tā it kā es tev teiktu!-viņa tikai nosmējās.
-Es jautāju kur ir Bleiks. Zinu ka tevī vēl ir kaut kas labs. Pasaki kur ir Bleiks.-es teicu.
-Ja tu tā domā tu smagi kļūdies. Es neesmu laba! Vairs nē! Un kāpēc lai es tev teiktu kur ir Bleiks?-viņa jautāja.
-Jo, ja tu nepateiksi pirms tām t5 minūtēm tad pēc viņām mēs atradīsim veidu kā tevi nogalināt. Ir jābūt veidam. Un ja tu taisies apgalvot ka tā nav tiesa ka veida na, tad es tev varu pateikt! Es ticu ka ir. Un ja tik tiešām nav mēs tevi mocīsim. Turēsim tevi un nelaidīsim vaļā. Tu nevarēsi mirt bet tev sāpēs tā pat kā pagaidām sāp man. Es nezinu vai jūti vai nejūti. Tāpēc fucking pasaki kur ir Bleiks lai aiztaupītu tavas manas un visu citu ciešanas. Tici vai nē bet ja tu pateiksi tev pašai būs labāk. Dažreiz labāk ir tad ja neesi nemirstīgs, jo tad tu vari sāpju izciešanas vietā tām padarot galu uz visiem laikiem.-es teicu. Viņas acis bija pelēkas un vairs nebija ļaunā smaida. Viņas spārni nolaidās.
-Es jūtu!-viņa teica.-Un es pateikšu!-to es negaidīju. Viņa vai nu padevās vai arī es panācu ka labais viņā kļūst lielāks. Lai nu kā mums viņa ir jāglābj.