Angels Heart-1.grāmata

Mazā princesīte

Es nomainīju stāsta nosaukumu un vāka attēlu. Kā arī aprakstu nedaudz papildināju. Kad sāku rakstīt stāstu nedomāju ka stāsta galveno varoni pārvērtīšu par eņģeli, bet tā likās kaba ideja, tāpēc es to izdarīju. Bildē Zoī kleita.
~~~~~~~~~~Svētdienas rīts~~~~~~~~~~
Šorīt pamodos 7:00. Dilana ballīte sākas 17:00 tātad man ir 10 stundas. Es izkāpu no gultas un aizvilkos uz vannasistabu. Pat eņģeļiem ir grūta dzīve. Es iegāju dušā un izmažgāju matus un zobus. Tad aizgāju uz skapi izdomāt ko vilkt. Kad izvēlējos ko vilkt pulkstenis bija 13:21. Ei nost. Šorīt es tik lēni visu daru. Es saprotu ka stundu sēdēju dušā un pusstundu vajadzēja lai izmazgātu matus. Pusotru stundu sēdēju sociālajos tīklos un pārējās divas stundas nevarēju izlemt ko vilkt. Kur palika vēl viena stunda? Pirmo stundu vāļājos pa gultu. Un divdesmit viena minūte klājot gultu un mazgājot zobus. Tad nogāju lejā. Tur bija saklāts galds pie kura sēdēja visi izņemot mani un Amēliju.
-

Labrīt visiem!-es teicu.
-Drīzāk labdien!-teica Džošs.
-Kur tu tik ilgi biji?-prasīja Leila.
-Saģērbos, iegāju dušā, izmazgāju matus un zobus, pasēdēju sociālajos tīklos. Es piecēlos 8:00.-es teicu.
-Skaidrs.-viņa teica.-Kur ir Amēlija?
-Drošvien vēl guļ. Es ēst negribu aiziešu paskatīšos kas notiek ar Amēliju. Kad iegāju viņas istabā tur viss bija savandīts. Amēlij kas notiek?-es iebļāvos.
-Zoī!-viņa sauca no skapja. Ak nē! Viņai ir apģērba problēma.
-Es jau nāku Am!-es teicu. Es pieviņas aizgāju.
-Es nevaru izdomāt kuru kleitu vilkt!-viņa teica un parādīja man divas kleitas.
-Velc dzelteno!-es teicu.
-Ak jā! Paldies Zoī!-viņa pateicās un mani apskāva. Paskatijos pulkstenī. Bija 14:01. Vēl 3 h līdz Dilana ballītei. Man nebija ko darīt. Hey Am! Tu jau māki braukt ar mašīnu?-es viņai jautāju.
-Jā! Es gribu mašīnu bet man nav naudas lai to nopirktu.!-viņa teica.
-Paklau! Es tev atdodu savu mašīnu!-es viņai teicu un atdevu atslēgas.
-Tu to nopietni???-viņa jautāja.
-Jā! Es izdomāju ka gribu moci!-es teicu.
-Ak Dievs Zī! Paldies!-viņa teica un mani apskāva tik cieši ka man nebija ko elpot.
-Labi! Tagad vari atlaist! Man nav ko elpot!-es teicu.
-Ak piedod!-viņa teica.
-Tev bīs mani jāaizved uz auto salonu lao varu nopirkt moci!-es teicu.
-Nav problēmu! Davai braucam.
Es nopirku BMW RR s1000. Nopirku arī pieskaņotu ķiveri.

Tā izskatās mocis, ķivere un mans make up. Paskatījos pulkstenī bija 14:56. Laiks iet tik lēni kad kaut ko gaidi. Es iegāju istagramm. Ieliku bildi kur es sēžu uz sava moča ar ķiveri rokā. Uzrakstīju: "Jauns braucamais.👄❤♥". Paskatījos citas bildes. Tad iegāju Snapchat. Ieliku līdzīgu bildi savā story. Tad iegāju music.ly un ustaisiju pāris musicalijus uz moča sēžot. Paskatījos pulkstenī bija 16:05. Man jā iet pie manikīra.
Kad manikīre pabeidza taisīt nagus bija 16:55. Iedarbināju moci un braucu. Braucu nereāli ātri. Braucu pie Dilana un pie viņa biju 16:59. Es nedaudz parūcināju moci un viņš iznāca ārā.
-Amm kas tu esi? Nezinu nevienu savu draugu kurš brauktu ar moci.-viņš teica.
-Neesmu čalis!-es teicu un noņēmu ķiveri.-esmu tavs sargeņģelis!-teicu un iesmējos. Nokāpu no moča, atsturēju to pret kājiņu un noliku uz sēdekļa ķiveri.
-Ej nost Zoī! Tu brauc ar moci?!-viņš teica.
-Kā redzi!-es teicu.
-Tu laikam esi pats stilīgākais sargeņģelis kāds uz zemes vispār atrodams. Labi izskaties!-viņš teica.
-Es zinu!-es teicu un noplivināju matus.
-Ejam! Citi jau ir iekšā! Gribu tevi iepazīstināt ar dažiem saviem draugiem.-viņš teica. Mēs iegājām iekšā un gājām pie bariņa kur bija trīs čaļi un divas meitenes.
-Hey Dilan! Kas ir tava draudzenīte?-jautāj kaut kāds blonds čalis.
-Esmu Zoī!-es teicu.
-Hey! Es esmu Keits!-teca čalis ar brūniem matiem.
-Es esmu Aleksa, Aiziaka meitene!-teica meitene ar melniem matiem. Varēja pateikt ka viņa nav nekāda caca. Tad jau satiksim.
-Es esmu Aiziaks!-teica čalis ar platīnblondiem matiem.
-Es esmu Reičela!-teica meitene ar blondiem matiem.-viņa ir ielu dejotāja. Redzēju pēc auguma. Tāds pats kā man tikai nedaudz druknāks. Es esmu kaulaina, bet man ir daudz muskuļu.
-Un es esmu Eštons!-teica tas čalis kurš runāja pirmais.
-Smuks vārdiņš! Kā meitenei!-es teicu un visi sāka smieties.
-Smejies vien!-viņš teica.
-Ak! Princesīte apvainojās!-es teicu mazā mīļā balstiņā un visi atkal sāka smieties.
-Varu derēt ka tu esi kaut kāda caca ja tā ģērbies. Hey Dilan! Kurš atbrauca ar moci?-viņš jautāja Dilanam.
-Es atbraucu!-es teicu.-Laikam ka tomēr neesmu caca! Pat ja tā ģērbjos!-es teicu ar apmierinātu smaidu uz sejas.
-Tu to nopietni?-viņš jautāja.
-Nē jokoju! Protams ka nopietni! Netici varu izvizināt!-es teicu.
-Davai!-viņš teica. Mēs visi izgājām ārā. Es noņēmu kājiņu, paņēmu ķiveri un pametu Eštonam. Pati uzsēdos uz moča un iedarbināju moci.
-Sēdies!-es teicu. Viņš uzsēdās un uzlika rokas uz mana vidukļa. Es noņēmu tās nost.-Nepieskaries man!-es teicu. Es uzspiedu gāzi un sāku braukt. Es braucu tik ātri ka visi mani mati bija virsū Eštonam. Kad atkal apstājaamies un Eštons noņēma ķiveri un burtiski nokeca no moča.
-Nu princesīt! Vēl vienu apli?-es jautāju ar apmoerinātu smaifu iz lūpām.
-Vairāk tam virsū nekāpšu.-viņš teica.
-Kas ir? Princesīte nobijās?-es jautāju.
-Man nav bail! Man tikai nepatīk!-viņš teica.
-Tātad bail!-es teicu un visi sāka smieties. Tad visi iegāja iekšā paliku tikai es un Dilans.
-Ja turpināsi Eštonu tā izaicināt iegūsi ienaidnieku.-teica Dilans.
-Ko?-es jautāju.
-Reičelu!-viņš teica.
-Kāpec viņu?-es jautāju.
-Jo viņa ir viņa meitene!-viņš teica.
-Brīnos ka viņam tāda ir!-es teicu.
-Jā es arī!-teica Dilans.