Angels Heart-1.grāmata

Tev vēl daudz jāmācās

Pulkstens jau ir 7:00. Šodien man nav ko darīt. Laikam būs jāiet uz skolu. Es sen nebiju runājusi ar Džošu. Jau biju saģērbusies. Izsomāju pie viņa aiziet. Kad iegāju viņa istabā viņš stāvēja ar gaiši zilaiem izplestiem spārniem.
-Zoī kas notiek?-viņš jautāja. Es izlaidu spārnus.-Tu arī?
-Tu esi eņģelis!-es teicu.
-Ko?-viņš jautāja.
-Emīlij! Uznāc augšā uz Džoša istabu.-es pabļāvu. Pēc minūtes Emīlija bija šeit.
-Tu pārvērties. Beidzot!-viņa teica.
-Mammu kas ellē ratā te notiek?zviņš jautāja. Arī viņa izpleta spārnus.
-Tu esi eņģelis tā pat kā es!-viņa teica.
-Emīlij man šķiet ka viņam būtu labāk palikt mājās ar tevi. Tev viņam būtu viss jāizstāsta un jāsniedz pamācība par sargeņģeļa dzīvi.-es teicu.
-Jā! Džošs tu šodien paliksi mājās!-viņa teica.
-Labi mamm.-viņš teica.
~~~~~~~~~~~~Skolā~~~~~~~~~~~~~
Man klāt pienāca Džeksons. Viņam bija lielāki ilkņi, tumšāki mati un acu krāsa un viņš bija bālāks.
-Nu c'mon! Tu arī esi dēmons vai ne?-es viņam jautāju.
-Jā! Kā tu uzminēji?-viņš jautāja.
-Zini kā.-es teicu. Noskanēja zvans un visi aizgāju paliku tikai es un viņš mani paņēma aiz kakla un piespieda pie skapīša. Viņš mani žņaudza.
-Nu ko tagad darīsi?-Es izņēmu nazi no kabatas un piedūru viņa vēderam.
-Atlaid. Negribēsim taču lai citi domā ka visvarenais un izskatīgais Džeksons izdarīja pašnāvību nezināmu iemeslu dēļ.-es teicu. Viņš neatlaida.
-Oi kā nobijos-Tad nazi piedūru sirdij.
- Vajadzētu. Labāk izvēlēsies ceļu tikt nogalinātam un sadedzinātam? Tu zini ka man nespēj neko nodarīt.-es teicu. Viņš tikai saspieda stiprāk.-Tā bija tava izvēle. Es iedūru nazi sirdī. Izgāju no skolas un izpletu spārnus. Uzlifoju augšā. Sameklēju Braienu un devāmies atpakaļ. Viņš savāca Džeksonu un es devos uz stundu. Klasē apsēdos blakus Keitam.
-Sveiks!-es čukstēju.
-Čau! Kur tu biji?-viņš jautāja.
-Bija jātiek galā ar dēmonu.-es teicu.
-Skaidrs! Hey pēc stundām varēsi man pastāstīt par to visu eņģeļu lietu?-viņš jautāja.
-Jā.-es teicu.-Tev vēl daudz jāmācās.
~~~~~~~~~Pēc stundām~~~~~~~~~~
Mēs ar Keitu devāmies uz to klinti.
-Tu jau zini eņģļu likumu. Tātad, tu si saistīts ar Amēliju. Tu jūti to ko jūt viņa. Gan fiziski gan emocionāli. Tavs ķermenis, dzīvība un dvēsele pieder Anēlijai. Ja Amēlijai sāp sāp arī tev. Viņa ir tavs dzīvības avots. Ja viņa mirs mirsi arī tu. Taču tevi pašu nogalināt nevar. Mēs esam nemirstīgi. Dzīvojam tik ilgi cik ilgst mūsu aizsargājamo mūžš. Ja vien dēmoni mūs neievaino....-es viņam stāstīju.
Šo daļu izlaidīšu jūs jau zinat...
Pēc tam kad viņam visu biju izstāstīju, mēs vienkārši sēdējām un klints malas un runājām par random lietām. Iepazinām viens otru. Man viņš pat iepatikās. Tad mēs vienkārši apklusām. Bet tas nebija neveikls klusums. Tas bija vienkārš klusums. Tad mēs saskatījāmies un viņš mani noskūpstīja. Mums abiem izpletās spārni. Šoreiz nejau dēļ briesmām, bet prieka. Tā notiek ar eņģeļiem. Viņš pat mani uzaicināja uz randiaņu. Vēlāk Keits mani pavadīja mājās un tad arī pats devās uz savm mājām. Kad iegāju iekšā savā istabā tur stāvēja Dilans.
-Dilan? Ko tu te dari?-es viņam jautāju.
-Gaidu tevi. Kur tu biji?-viņš jautāja.
-Es mācīju Keitu. Viņš man palīdza va nevaru viņam pastāstait vairaak par eņģeļiem. Zini viņš reāli neko no tā visa nejēdza.-es teicu.
-Labi vienkārši tu neatbildēji uz maniem zvaniem!-viņš teica.
-Tu man zvanīji?-es jautāju un izvilku telefonu. Tur bija kaut kādi 6 neatbildēti zvani no Dilana.-Patiešām. Man laikam bija izslēgta skaņa.