This Is Not A Love Story

Chapter 1

Galvu nepacēlusi drukāju visu, ko vēstures skolotājs diktēja, negribēju palaist garām ne vārda. Zināju, ka drīz būs pārbaudes darbs un zināju arī to, ka nedrīkstu izgāzties, it kā es kādreiz būtu izgāzusies. Likās, ka manā rokā ir ievilkušies krampji, bet neskatoties uz to, es turpināju rakstīt visu, ko dzirdēju par Pirmo Pasaules karu, arī to, ko jau zināju.

Vai viņš kādreiz beigs runāt? Liekas, ka nē.

Klasē bija paliels troksnis, noteikti tāpēc, ka nevienam, izņemot mani, neinteresēja vēsture. Es, savukārt, ar to biju kā apsēsta. It viss, kas saistījās ar vēsturi mani ieintriģēja - cilvēki, viņu personības, dzīves stils, uzskati, arhitektūra, valsts pārvalde, viss, ko ea varēju iedomāties.

Beidzot bija pienācis brīdis, kad skolotājs apklusa, cerams uz kādu brīdi, un es kārtīgi izlocīju pirkstus, kuri pēdējās desmit minūtes bija kā piekalti pildspalvai. Atvērās klases durvis, pa kurām ienāca Harijs Stails, cilvēks, kuru es nevarēju izturēt.

Patiesībā, es nevarēju izturēt nevienu no viņa bariņa. Puiši bija iedomīgi, visi kā viens. Es viņus pat īsti nepazinu, nebiju ar viņiem pat runājusi visus šos skolas gadus, bet man pietika ar to, ko redzēju slapstoties pa dažādiem skolas stūriem. Es tikai nogrozīju galvu, kad visa klase pievērsās Stailsam, dodot viņam tieši to, ko puisis vēlējās - uzmanību.

"Harij, stunda sākās jau pirms piecpadsmit minūtēm." Skolotājs, notīrīja plaukstas, kas bija pilnīgi baltas, pateicoties tāfeles krītam.

"Es zinu." viņš atbildēja, ar smīnu sejā. Likās, ka puisim nav ne mazumiņa pieklājības. Mani kaitināja tas, cik ļoti visa skola bija sajūsmā par viņu, es aizvien nebiju sapratusi, kas viņā ir tik īpašs.

"Kāds ir iemesls tam, ka tu nokavēji stundas sākumu?" pie sevis iesmējos, atkal paņemdama pirkstos pildspalvu, gatava turpināt klausīties skolotājā un pierakstīt katru vārdu. "Tu taču zini, ka izkritīsi pusgada eksāmenā, ja turpināsi šādi."

Harijs garlaikoti pārlaida skatienu apkārt klasei. "Es zinu, Evanss."lielākā daļa skolēnu iesmējās. Es nesapratu, kur bija joks, un pilnīgi noteikti neuzskatīju, ka nepieklājīgi izturēties pret skolotāju ir smieklīgi. "Es tagad drīkstu sēdēt?"

"Apsēdies blakus Melānijai, noraksti to, ko palaidi garām." es turpināju gaidīt, kad skolotājs atsāks runāt, līdz manas smadzenes pārstrādāja tikko dzirdēto.

Es esmu Melānija. Un es negribu, lai viņš man sēž blakus. Nē, nē, nē, nē, nē! Lielākā daļa klases meiteņu uzmeta man naidīgus skatienus, it kā es būtu vainīga. Redzēju, ka puisis tuvojas manam solam, tāpēc savācu savas mantas un pārvācos uz pašu malu, lai neviena no manām lietām nepieskartos viņam.

Šausmas, es esmu bērnišķīga.

Viņš burtiski iekrita krēslā man blakus, sakrustojot savas garās kājas, kas bija ievilktas melnās džinsa biksēs, kuras man lika domāt par to, vai viņa āda vispār ir spējīga paelpot zem tāda spiediena. Viņš atlaidās krēslā, sakrustodams rokas uz krūtīm un atspiezdams galvu pret krēsla atzveltni.

"Mani pieraksti." pabīdīju savu kladi viņam tuvāk, cenšoties neskatīties uz puiša pusi. Pie velna, kad šī stunda beigsies?

Puisis paņēma manu kladi rokās un ilgi skatījās uz mazajiem burtiņiem, kas bija kārtīgi sakārtoti pa rūtiņām. Vai viņš nesaprata manu rokrakstu? Kaut kas nav kārtībā ar manu kladi? Kāpēc man tas vispār interesē?

"Kaut kas nav labi?" nočukstēju beidzot kārtīgi pagriezusi galvu pret savu blakussēdētāju. Pirmo reizi vienpadsmit gadu laikā, es viņam atrados tik tuvu, tas man ļāva viņu kārtīgi apskatīt.

Puiša baltā krekla pirmās trīs pogas nebija aizpogātas, kas deva man iespēju ieraudzīt vismaz daļu no tetovējuma zem viņa atslēgas kauliem. Es nesapratu, kas tur ir uztetovēts, tas man nedeva mieru, es gribēju uzzināt. Melānij, nomierinies!

"Tavi pieraksti ir..." Harijs iesāka, likdams man pievērst uzmanību viņa sejai. Nez, vai viņš ievēroja kā es viņu nopētīju? Cerams, ka nē, tas tiešām ir vismazākais, kas man tagad ir nepieciešams. Es negribēju atzīt, bet es laikam beidzot sapratu, kāpēc visas karsējmeitenes cīnās par viņa uzmanību. Viņš bija simpātisks, bet tas nemainīja faktu, ka puisis ir īsts iedomības kalngals, tāpat kā pārējie puiši ar ko viņš pavada laiku. "..kārtīgi." nopietni? Tas ir viss, ko viņš var pateikt?

Es īsi pasmaidīju uz puiša pusi, īsti pat neskatoties uz viņu. Beidzot Harijs nolika manu kladi atpakaļ uz galda, bet nelikās, ka viņš to izmantos, viņš jau atkal atgāza galvu un aizvēra acis.

"Tu nerakstīsi?" nočukstēju, liekot sev palaist garām veselu faktu daudzumu par kara norisi.

Negaidot puisis atvēra acis, tieši tad, kad es burtiski blenzu viņa sejā. Vienā mirklī es aizmirsu visu, jo nekad nebiju gaidījusi, ka viņa acis būs tik skaistas. Rīta saule, kas viegli spīdēja caur klases logu lika Harija acīm izstarot maģisku mirdzumu, padarot tās par viszaļākajām acīm, ko es jebkad biju redzējusi. Likās tik muļķīgi, ka es pazaudēju spēju runāt, vienkārši sēdēju un skatījos uz viņu, redzot, ka puiša lūpas kustās, bet es nedzirdēju ne vārda.

"Am..ko?" beidzot novērsos no viņa, vairs neļaujot Harija skatienam mani hipnotizēt. Tas bija dīvaini, pat vairāk kā dīvaini. Mana vienīga vēlēšanās bija kaut viņš nebūtu ievērojis manu apjukumu.

"Tev viss labi?" jautājumu pavadīja īsi smiekli, bet es vairs neuzdrošinājos paskatīties uz Stailsa pusi, negribēju apjukt vēlreiz, tāpēc vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu un turpināju pierakstīt skolotāja stāstīto.

Atskanot zvanam Harijs bija ārā no klases gaismas ātrumā, ļaujot man ievilkt elpu, kamēr es mierīgi sakārtoju grāmatas savā somā.

"Mela, pagaidi!" dzirdot savu vārdu es apstājos un pagriezos atpakaļ pret skolotāju. "Es gribētu, lai tu pamāci Harijam vēsturi. Tikai dažas stundas nedēļā."

"Tu taču nerunā nopietni, tēt?" vēstures skolotājs, jeb mans tētis, nopietni paskatījās uz mani, liekot man skaļi nopūsties.

"Melānij, viņš ir gudrs puisis, viņam vajag tikai mazliet palīdzēt."

"Vai tiešām nav neviena cita, kas to varētu izdarīt?" pēc šodienas es negribēju vairs pat atrasties vienā telpā ar pieminēto puisi.

"Ir, bet tu taču zini, ka esi pati labākā." tētis paņēma kabineta atslēgas, ignorējot manu izmisušo skatienu. "Iesim pusdienās, un es parunāšu ar Hariju, labi?" zināju, ka mani iebildumi vairs netiks uzklausīti, tāpec vienkārši izvilkos no klases, pilnīgi neesot sajūsmā par gaidāmajām privātstundām.