This Is Not A Love Story

Chapter 37

Harija sk.p

"Mel, neej pārāk tuvu malai!" uzsaucu, kad viņa bija paspērusi pussolīti tuvāk klints malai. Es Melānijai biju stingri norādījis, cik tālu viņa drīkst iet. Un nejau tāpēc, ka es vienkārši gribēju viņai kaut ko aizliegt, bet gan tāpēc, ka man bija bail, ka viņa varētu paslīdēt, kaut gan tas bija diezgan neiespējami.

Mela tikai iesmējās, tomēr pasperot soli līdz galam, un man atlika tikai nogrozīt galvu. Meitenes.

Es biju viņu atvedis uz okeānu, jo biju viņai stāstījis, ka tā ir pati skaistākā vieta, kur esmu bijis, un kaut gan meitene ticēja katram manam vārdam, es gribēju viņai pierādīt to patiesumu. Pie tam okeāns nemaz nebija tik tālu, tikai stundas attālumā no Hartlendas, un Mela nekad šeit nebija bijusi. Tieši tāpēc es nevarēju iedomāties vēl labāku vietu, kur pavadīt laiku divatā ar viņu.

Piegāju pie Melānijas, uzreiz apliekot savas rokas ap viņas vidukli un uzliekot galvu uz viņas pleca, jau atkal ieelpojot meitenes saldi svaigo smaržu. "Ko es darīšu, ja tu nokritīsi?" pagāju soli atpakaļ, velkot Melāniju kopā ar sevi, uzreiz jūtoties drošāk.

Viņa pagrieza galvu un paskatījās uz augšu, jau atkal pārsteidzot mani ar savu acu perfekti brūno krāsu. "Dzīvosi tā pat, kā visus iepriekšējos gadus." viņas lūpas savilkās smaidā, kad meitene izdomāja ko vēl varētu piebilst. "Tikai ar slepkavību uz savas sirdsapziņas, jo visi būtu pārliecināti, ka tu mani pagrūdi."

"Mhm." nomurmināju, pieglaužot galvu vēl tuvāk Melānijas kaklam. "Neiespējami." viņa iesmējās, kad mana elpa sāka kutināt viņas kaklu.

Laiks, ko pavadīju ar Melu šķita lidojam vēja spārniem. Tieši tāpēc mēs vairs neatgriezāmies skolā, kaut gan bijām norunājuši izlaist tikai angļu valodu. Mēs abi zinājām, ka tā nav īpaši laba ideja, it īpaši Melānijai, jo viņas tēvs bija skolotājs, tātad ziņas par viņas stundu kavējumiem izplatīsies ātri. Bet viņa bija centusies man ieskaidrot, ka viss būs kārtībā, ka man nevajag par to uztraukties, un es nevarēju viņai pretoties.

"Tu esi palicis pārāk jauks." Melas balss vienā mirklī lika man ignorēt okeāna šalkas, daudzus metrus mums zem kājām, kurās cītīgi biju klausījies un pievērst nedalītu uzmanību meitenei.

Es norūcu vārdus, ko pats nesapratu, pirms izdomāju, ko viņai atbildēt. "Aizveries, Evansa."

Viņa skaļi iesmējās, liekot muļķīgajiem taureņiem manā vēderā atkal uzdarboties. Tas bija tik apkaunojoši, ka man bija kauns to atzīt. To, ka es liku viņai smaidīt un smieties, varēja pielīdzināt supervaroņu spējām. Vismaz tā es jutos.

Viņa pagriezās manās rokās, tagad apliekot savas plaukstas ap manu kaklu, spēlējoties ar dažām matu šķipsnām, un viņas sejā rotājās smaids, kas lika maniem ceļiem grīļoties, bet es, protams, netaisījos to izrādīt. "Es ņemu savus vārdus atpakaļ."

Varbūt Melānijai bija taisnība un es biju palicis pārāk jauks, bet tikai pret viņu. Pret pārējiem cilvēkiem es izturējos tā pat kā agrāk, esot tas pats iedomīgais idiots, kas domā tikai par sevi, kā Mela kādu laiku atpakaļ bija mani raksturojusi.

"Mums vajadzētu braukt atpakaļ." Melānija atspieda galvu pret manām krūtīm, liekot vienai no manām plaukstām automātiski atrast ceļu viņas garajos matos.

"Nepiekrītu." uzspiedu buču uz viņas galvvidus, jau atkal pasmaidot.

Viņa pacēla galvu, lai ieskatītos man acīs un pasmaidīja, ļaujot vaigā parādīties bedrītei. "Es tev nemaz neprasīju."

"Labi, bet tikai pēc tam, kad dabūšu buču."

Melānija izlaida skaļu nopūtu, nogrozot galvu, lai pēc tam uzspiestu īsu buču uz manām lūpām.