This Is Not A Love Story

Chapter 23

Atpakaļ pie mājas es biju tieši desmit minūtes pirms pieciem rītā. Harijs apstājās dažas mājas tālāk no manējās, lai tētis nedzirdētu ne skaņas. Es mašīnā biju gulējusi, tāpēc, tagad izkāpjot laukā, vienīgā siltā vieta manā ķermenī bija plauksta, ko Harijs bija turējis visu atpakaļceļu. Es viņam biju teikusi, lai neļauj man gulēt, jo negribēju, lai viņš viens pats brauc visu ceļu, es gribēju viņam sastādīt kompāniju, bet mani smagie acu plakstiņi aizkrita, liedzot man iespēju vēl parunāties ar puisi.

Nodrebinājos, jo mans ķermenis bija jau pieradis pie siltuma, kas valdīja puiša mašīnā, tāpēc tagad izkāpjot no tās, es nevarēju noturēt savu žokli mierā, jo mani zobi pārāk traki klabēja.

- "Auksti?" - Harijs pajautāja, īsi paskatīdamies uz mani. Es noraidoši papurināju galvu, baidoties runāt, negribot iekost sev mēlē. Puisis izlaida skaņu, kas izklausījās kaut kur pa vidu smiekliem un nopūtai. - "Es taču teicu, lai man nemelo." - tam būtu jāizklausās mīļi, bet šoreiz tas vairāk izklausījās pēc draudiem, vai arī tikai manam prātam tas izklausījās pēc draudiem, pateicoties miegam, kas centās atrast savu ceļu atpakaļ pie manis. Bet es vienkārši pamāju ar galvu un ļāvu, lai Harijs apliek man ap pleciem savu jaku.

Kamēr puisis mani pavadīja uz māju, mēs daudz nerunājām. Patiesībā mēs nerunājām nemaz. Likās, ka tagad ir laiks mums abiem apdomāt, kas sekos tālāk. Mēs šī mēneša laikā bijām strīdējušies, salabuši, atkal strīdējušies, viņš mani bija sāpinājis...dažas reizes, bet es biju piedevusi. Tagad, kad puisis man atklāja, ka manā priekšā neizliekas, man bija jāsaprot vai viņš runā taisnību. Kaut gan es ļoti gribēju ticēt tam, ka tiešām viņam patīku, mani kaut kas atturēja, un es īsti nezināju kas tas bija.

- "Palīdzēt?" - Harijs norādīja uz koku, kas auga pie mana balkona durvīm, un pa kuru, man tagad bija jāiekļūst savā istabā.

- "Nē, es pati varēšu." - pieklājīgi atsmaidīju, un ļāvu puisim mani apskaut uz atvadām, bet tad, kad viņa lūpas tuvojās manām, es pagriezu galvu, liekot viņa lūpām saskarties ar manu vaigu.

***

Nākamajā rītā, labi, pēc pusotras stundas, manā istabā iebrāzās tētis, skaļi bļaujot, ka es nokavēšu skolu, jo nebiju dzirdējusi savu modinātāju. Lēni izkāpu no gultas, jūtot, ka šī diena nebūs laba, jo pat stāvot pie izlietnes un skalojot seju, manas acis palika gandrīz aizvērtas. Izejot no vannas istabas, savācu matus nekārtīgā copē un uzrāvu mugurā Harija džemperi, man šodien tik tiešām bija vienalga kā es izskatos.

- "Tev ir jauns džemperis?" - dodot man maizītes, ko uztaisījis brokastīs, tētis pajautāja. Es vēlreiz paskatījos uz to, kas man mugurā, jūtot, ka mani lēnām pārņem panika.

- "Jā, Ha.." - ieklepojos, pārtraucot savu sakāmo, pirms Harija vārds izskan skaļi. - "Hanna atdeva." - nice save, Mel.

Tētis pamāju ar galvu, un viegli man uzsmaidīja, noteikti domādams par Hannu, kas parasti apmeklē viņa vēstures stundas kopā ar mani....un ar kuru es nekad neesmu runājusi.

Jau pēc desmit minūtēm es biju tēta mašīnā un ceļā uz skolu, cenšoties noturēt savas acis vaļā. Tas bija grūtākais, ko es šogad biju darījusi. Vislabākais veids, kā noturēt acis vaļā un prātu aizņemtu bija domājot par Hariju. Vakarnakt man nebija daudz laika, lai padomātu, jo, kaut gan manas domas bija pārņemtas ar viņu, miega trūkums darīja par sevi zināmu, tāpēc iekrītot gultā, es gandrīz uzreiz biju aizmigusi.

Pēc tam, kad tētis man novēlēja jauku dienu, es devos taisnā ceļā uz fizikas kabinetu. Vai arī gribēju doties, pirms ieraudzīju Hariju kopā ar Viktoriju netālu no fizikas kabineta. Es apstājos, lai paskatītos, kas notiks, jo meitenes rokas bija apliktas ap viņa kaklu, bet puisis stāvēja mazliet tālāk no viņas, negribīgi aplicis vienu no rokām ap meitenes vidukli. Jau šis skats vien mani sāpināja pietiekami, bet neizskaidrojama iemesla dēļ, es turpināju skatīties uz puisi, kurš pagājušo nakti bija padarījis par labāko manā mūžā.

Pēc tā, ko redzēju, likās, ka jaunieši strīdas, jo Harija uzacis bija sarauktas un Viktorijas roku kustības uz to norādīja, bet pateicoties troksnim, kas radās no citu skolēnu soļiem un čalām, es nevarēju dzirdēt par ko, un vispār nevarēju dzirdēt vai viņi patiešām strīdas.

Mana zemapziņa kliedza, lai beidzu vērot notiekošo, jo es zināju, ka man sāpēs, bet ziņkārība bija pārņēmusi visu manu būtību, tieši tāpēc es nevarēju atraut no viņiem acis, it īpaši no Harija, kas pateicoties tikai dažām gulētām stundām šodien izskatījās mazliet 'saņurcīts', bet tik un tā ideāls.

Pēc dažām minūtēm likās, ka Harijam ir apnicis klausīties meitenē, tāpēc viņš centās atraisīties no meitenes skavām, kas man lika pasmaidīt, bet tūlīt pēc tam, viņa pievilka puisi atpakaļ, kaut ko iečukstot viņam ausī.

Pēc čuksta Harijs vairs necentās atbrīvoties no Viktorijas rokām, kas bija saslēgtas ap viņa kaklu. Tā vietā viņš ļāva meitenei saņemt viņa seju plaukstās un lēni savienot abu lūpas. Un es zvēru pie visa, kas man bija, ka tikai mirklīti pirms viņu lūpas satikās, es redzēju Hariju skatāmies uz mani, ar nožēlas pilnu skatienu.

Un tad es sajutu sevi salūztam. Atspiedos pret sienu, ļaujot sev lēnu noslīdēt gar to, kā biju redzējusi visās romantiskajās filmās. Tas likās tik banāli, tomēr tagad es nevarēju iedomāties citu veidu kā liegt pārējo skatieniem novērsties no manis. Tagad es nevarēju pakustēties, man bija vienalga, ka man vajadzētu iet uz stundu, tā vietā es ļāvu asarām ritēt pār maniem vaigiem, ignorējot apkārtējo skatienus. Beidzot es sapratu teicienu, ko biju dzirdējusi neskaitāmas reizes, tikai nekad īsti nebiju to sapratusi.

'Curiosity killed the cat'

Vienmēr biju domājusi, ka tam ir kāds zinātnisks izskaidrojums, bet tagad sapratu, ka nē. Ziņkārība mani iznīcināja. Pilnīgi un galīgi. Ieliku galvu plaukstās, cenšoties nepievērst sev tik daudz uzmanības, kaut gan nezinu vai man tas izdevās.

Idiots, idiots, idiots. Viņš mani nav pelnījis. Es biju pārāk laba priekš viņa, viņš nekad nav pratis novērtēt ne manu uzmanību, ne vēlmi palīdzēt. Melānija Evansa, saņemies.

Es zināju, ka man vajag savākt sevi rokās, piecelties un doties tālāk ar paceltu galvu, bet tas, ko redzēju tik nežēlīgi sāpēja, it īpaši pēc vakarnakts. Šķita, ka Harija un Viktorijas skūpsts man nodara ne tikai emocionālas, bet arī fiziskas sāpes.

- "Mel, kas tev noticis?" - zināju, ka tas ir Luiss, bet es negribēju viņu redzēt. Es negribēju redzēt nevienu, izņemot Hariju, un tikai tāpēc, lai varētu viņam iesist, vai jebkādā citā veidā nodarīt sāpes.

Pacēlu galvu, lai ieskatītos Luisa pelēkzilajās acīs, kas tagad izstaroja līdzjūtību. - "Harijs un..." - tikai iedomājoties iepriekš redzēto, manas acis piepildījās ar jaunām asarām, kas lika puisim mani pievilkt sev tuvāk.

Es jutos nožēlojami, ka biju ļāvusies Harijam tik viegli, kaut zināju viņa reputāciju. Man bija licies, ka viņš ir patiess, tomēr laikam jau atkal biju kļūdījusies.

- "That motherfucker." - likās, ka viņš uzreiz saprata par ko tieši es runāju, bet ja viņš nesaprastu, es nemaz nebūtu spējīga vairāk paskaidrot.- "Nāc, tu šodien nevari palikt skolā. Es par tevi parūpēšos, maziņā." - viņš man palīdzēja piecelties kājās, uzreiz aplikdams roku ap maniem pleciem, un es automātiski atspiedu pieri pret viņa plecu, lai kaut mazliet paslēptu sevi no apkārtējo ziņkārīgajiem skatieniem.

- "Paejam garām viņam." - nočukstēju, cerot, ka puisis mani dzirdēja. Es nezināju, vai Harijs kaut ko juta pret mani, bet ja juta, tad es gribēju, lai viņam sāp.

- "Es par tevi parūpēšos." - Luiss atkārtoja, virzīdams mani uz ziņojuma dēļa pusi. - "Un pēc tam es viņam kārtīgi sadošu." - es nemaz nezināju, ka tie bija vārdi, ko man tagad vajadzēja dzirdēt visvairāk.

Ja patīk, atceramies uzspiest zvaigznīti, un atstāt kādu komentāru. :))