This Is Not A Love Story

Chapter 10

Pamodos tikai tāpēc, ka kāds cītīgi purināja manu plecu. Un tiklīdz biju puslīdz sapratusi, kas notiek, jutos tā it kā man kāds būtu iebelzis ar āmuru pa deniņiem. Es pārvilku segas malu pāri sejai, un centos ieslīgt atpakaļ miegā, kur galvas sāpes un nepatīkamā sajūta vēderā, nebija mani sabiedrotie.

- Mela, tu nokavēsi darbu. - tētis smejoties norāva segu no manas sejas, un tikai tagad es atcerējos, kas vakar notika. Vai precīzāk atcerējos, kas notika līdz otrajai alus pudelei.

Tomēr pēdēja skaidrā bilde, kas bija manā galvā, man atgādināja, ka es noliku galvu uz Harija pleca. Es gribēju pārvākties uz Antarktīdu un pievienoties pingvīnu baram. Par laimi man, bija sestdiena un tas nozīmēja, ka līdz pirmdienai es puisi vairs nesatikšu. Paldies, Dievam.

- Es jau ceļos. - izstūmu kājas ārā no segas valdzinošajiem apskāvieniem, pārmezdama tās pāri gultas malai. Uzreiz sajutu cik ļoti auksts ir manā istabā,un kārtīgi nodrebinājos.

- Kāpēc tev ir vaļā balkona durvis? - tēta soļi, izgāja cauri manai istabai. - Ārā taču nav vasara. - dzirdēju sava balkona durvis aizveramies, un es beidzot atvēru acis, lai sastaptos ar neciešami gaiši rītu. - Gaidīšu tevi brokastīs. - tētis izgāja no istabas, un pēc brīža es dzirdēju viņa soļus uz trepēm.

Gandrīz rāpus iegāju vannas istabā, kur arī uzreiz apsēdos zemē, jo galvas reiboņi lika visai telpai nekontrolējami griezties, sajūta bija tuvu piedzīvotajam karuseļos.

Melānij, tu esi stulba. Nu kāpēc vajadzēja dzert?

Turoties ar rokām pie izlietnes tomēr piecēlos kājās, lai ieskatītos spogulī. Kaut es to nebūtu darījusi. Harija džemperis, kas vēl joprojām atradās man mugurā, izskatījās tā it kā būtu paņemts no ielas. Tā audums no vienas vietas bija klāts ar pleķiem, kas izskatījās pēc dubļiem. Saņēmos, lai iekāptu dušā, kas mazliet palīdzēja atslābināties un remdināt galvas sāpēs, vismaz uz dažām minūtēm.

Nokāpu pa trepēm, jau brīdi pirms tam dzirdot tēti dziedam no virtuves. Mana galva vēl aizvien nepatīkami pulsēja, kaut gan jau biju iedzērusi pretsāpju tabletes. Manuprāt, vairāk kā vajadzētu.

- Es uzcepu vafeles. - tētis pasmaidīja, ieraudzīdams mani pie galda. Mans vēders uzreiz sagriezās, tikai ieraugot vafeļu kaudzi aiz tēta muguras. Šorīt laikam brokastis nespīd.

- Tēt, es jau kavēju. - nolēcu no krēsla, tik pat ātri kā biju uz tā uzkāpusi. - Paēdīšu darbā. - uzspiedu ātru buču uz tēta vaiga un izskrēju pa mājas durvīm, atstādama viņu nesaprašanā.

***

Iegāju saldējuma veikaliņā pusstundu ātrāk kā vajadzētu, liekot arī manam priekšniekam mazliet pabrīnīties. Uzsēju savu priekšautu un savācu matus augstā astē, lai tie netraucētu. Šodien nelikās, ka darba diena būs veiksmīga, pateicoties galvassāpēm un pretīgajai sajūtai vēderā. Arī apkārt esošie saldējumi, pildīdami gaisu ar saviem aromātiem, man nepalīdzēja.

- Evansa, mums ir jauns darbinieks. - priekšnieks man uzsauca.

Es pagriezos pret viņu, lai ieraudzītu puisi, apmēram manā vecumā, kas ar vieglu smaidu sejā skatījās uz mani, izskatīdamies mazliet smieklīgi, pateicoties sarkanajam priekšautam, kas bija apsiets ap puiša gurniem. - Pamāci viņu. - priekšnieks nozuda savā kabinetā, pēc tam kad es biju piekrītoši pamājusi ar galvu.

- Melānija. - uzsmaidīju simpātiskajam puisim, un pastiepu roku, ko viņš spēcīgi paspieda.

- Sems. - viņš atsmaidīja, nostādamies man blakus pie lielās saldētavas. - Kā šeit viss notiek? -